šovakar man ir briesmīgi bēdīgi. jo ir tā, kā ir un labāk nebūs. katram cilvēkam ir tiesības dzīvot savu dzīvi kā pašam gribas vai ne. jo es varbūt ar viltu, spaidiem un maldiem varu nopirkt skaidu briketes un aizvest līdz pašāmi namdurvīmi, es varu sarunāt piegādi eļļas radiatoram ar termostatu, es pat varu nopirkt elektrisko segu, es pat varētu izsaukt meistaru, kas pārmūrē to jobano krāsni. pie velna, ja tas darbotos, es pat samaksātu kādam kas vai nu aiziet divreiz dienā izkurināt vai katru dienu pa ceļam uz darbu to veco spītīgo kazu aizved lai sēž un kurina, bet pa lielam tas neko nemainīs. jo kurināt ar elektrību esot dārgi, kas tad to var samaksāt. nauda man ir, es tev iedošu. kur tad tu dabūji, kas tev deva? tas tak nekas nav, liecies mierā vai ne. es jau saprotu ka no garīga invalīda un otra apmēram tāda pat nevar prasīt lai aiziet un izkurina kaut vai reizi dienā un tad pat apskatās vai sildītājs darbojas. jo citādāk visai mājai aizsals ūdensvads. un tas ir svarīgi. tik svarīgi, lai nospļautos par tiem, kam viņu tiešām vajaga (tie divi), par tiem, kam viņu nevajag, bet kas viņu grib pēc iespējas ilgāk un normālu (mēs ar J.) katram ir tiesības dzīvot kā pašam gribas. pat ja tas nozīmē nakšņot dzīvoklī, kurā jau pirms stundas bija 'sasilis' līdzplus desmit grādiem

rītdienai man ir plāns čerez ņemogu (caur manu darbos ierakušos māti) aizgādāt viņai to eļļas radiatoru un varbūt izcīnīt uzvaru un ar šantāžu panākt vai nu sludinājuma likšanu vai meistara saukšanu. 'nevar jau to dzīvokli pārdot, jo ja es palieku uz gultas, kur tad mani liks?' jo ir tāda naiva cerība, ka kops viņu tā pati čaklā un izdarīgā garīgā invalīde. kura šonakt saldi guļ, es tā ceru, jo rīt zvanīšu šantažēt lai aiziet pie ārsta vismaz zālēm pakaļ, vismaz parunāties
karoče man ir ļoti bēdīgi. uzrakstīju, vieglāk nepalika
var rakstīt ieteikumus un padomus jo man nav ne jausmas ko iesākt