šī nakts uz visa pārējā fona bija kaut kas īpašs. ar māmiņu tumsā braucām uz mežu ne mežu, kapsētu ne kapsētu, tur kapracis informēja par īsto galamērķi, paņēmām svešu mironi koka zārkā, likām uz mašīnas jumta (kā uz tāda jumta bagažnieka) un tad nu braukājām tādā kā ekskursijā vai. tad iebraucām kādā pamestā sanatorijā, pusbūvētā ar daudziem sarkanu ķieģeļu kamīniem. kamēr māmiņa aizbrauca ar visu mašīnu un zārku un mironi, es meklēju kaktiņu, kur mazāk vēja, lai vieglāk iekurt ugunskuru un mazāk pūš un redz svešu ļaužu acis. tad atnāca daudz cilvēku, es kkur paslēpos, atnāsa Džefrijs Rašs, atļāva tur pārnakšņot un kurināt un svešos aizveda prom. un tad es pamodos nosalusi
pārbijusies biju gan vienā mirklī diezgan pamatīgi, bet tad es tā loģiski izsecināju, ka tā jau nu nevaru būt es, ja man nekur nekas nereibst un nešķebina, ka gan jau tas ir sapnis