negāja man šodien ar to pusdienlaiku. noliku galvu uz spilvena un uzreiz saldi aizmigu, lai pamostos no aizkaitināta "Renāte, beidz lūdzu krākt" un pēcāk sapņoju ka dzīvoju aukstā teiksmainā zemē (Aļaska? Himalaju virsotnes ciemati?), kur ļoti maz iedzīvotāju, pēdējie izvadīšanas biroja turētāji izvācās lejāk uz ieleju, palikuši tikai daži veci ļauži, kas mūždien staigā notuntulējušies ādās un džemperos un cimdos un līķu (nomirušo vecīšu un neidentificēto alpīnistu vai tādu alpīnistu, kuru ģimenes pārāk trūcīgas, lai tos transportētu uz dzimteni, tā nu tie satīti segās un salikti milzīgā krāvumā) un tā nu es ar ragutiņām kā vienīgā ar gripu neslimā un puslīdz jaunākā (lai arī mani bija ap 60mit) visu sapni nesakarīgi vazājos pa ciematu (uz pasta, bankas, veikala, viesnīcas atliekām) ar veca, segās satīta cilvēka līķi uz ragutiņām un mēģināju pierunāt kādu no tūristiem palikt un uzņemties ienesīgo apbedīšanas un līķu mājās transportēšanas biznesu