pamodos uzjautrināta un neizgulējusies. kārtējo reizi sapņoju kaut kādu bezpriģelu. gaidīju bērnu, bija man liels vēders un grūti paiet un vasaras karstums tāds, ka sviedri nepārtraukti tek tērcītē, ar vēl dažiem cilvēkiem gājām pāri tiltiņam, tiltiņa nebija un tad nu pa upi pa straumei bija jāstumj milzīgi resnu baļķu plosti uz kuriem sēdēja puišeļi un makšķerēja. sižets, protams, bija sarežģītāks un krāsaināks, šīs ir tās driskas, ko atceros. vēl ļoti interesanti bija tas, ka patiesībā tas nebija nekāds grūtnieces vēders, to varēja noņemt un pakratīt, tas bija viegls, čagans un skrapstēja kā izžāvēts dekoratīvais ķirbītis.
viss pupu mizas, bet tā vasara - tik svaiga, saulaina, priecīga un gaiša. uh! gribu!