tikko pārrados. pārgurusi, pārkarsusi, pārsalusi (ak, šie atsaldētie un citus atsaldētkārie sabiedriskā tr-ta šoferīši), sapūsta, izsalkusi un pārmocītām satūkušām kājām
atceļā braucu kā rūgumpods. situāciju gan jau varēja vienkārši atrisināt aizejot un palūdzot vai nu izslēgt kondišku vai aizvērt lūku (kura dūšīgi piepūta ar vēju pusautobusu līdz pat pēdējai rindai. glābiņa nebija) bet man nebija spēka. tik vien kā nīgroties

šķiet izčib plāns ielikt iepazīšanās sludinājumu (saskaitīju nedēļas līdz studiju sākumam un gandrīz kritu ģībonī). nav spēka izveidot anketu, piemeklēt bildi un saviesīgi papļāpāt. ja ielikšu tagad un tūlīt jeibogu pateikšu ko atbaidošu un turpināšu vien nīkt savā ziloņkaula tronī. kurš tad ar īgņām un kašķupolēm grib draudzēties, vai ne.
turklāt sestdien uz mazpilsētas pilsētas svētkiem ciemos brauks draudziņš no kursa, arī viņam jāpietaupa saviesīgums un laipnības, ja nepaspēšu izīgņoties, nekāda prieka no manas kompānijas nebūs