Kā mums vispār iet? Sākums bija tik tiešām dīvains - pirmajās dienās vairāk bija sajūta, ka jāpaspiež roka, nevis jānoskūpsta atvadoties. Vienu dienu tu esi viena un jau nākamajā "Labdien, es esmu Tavs vīrs" (handshake) (awkwardhug)...."kurā skapī mēs glabājam zeķes?" Trešajā kopdzīves dienā es atnāku mājās un redzu, ka manā grāmatu plauktā divreiz vairāk grāmatu, bet koridorā parādījušies vīriešu sporta apavi un ziemas jaka...un virtuvē kāds taisa mums vakariņās pankūciņas. Es nogurusi atgāžos virtuves krēslā un saņemu šķīvi ar biezpiena pankūciņām. Hellyeah! Tā vīra padarīšana nemaz nav tik peļama!
Esam abi sekmīgi pārvarējuši vecāku testu. Tiesa, visu vecāku pārsteigums par pēkšņo viņu bērnu dzīves pavērsienu ir tik liels, ka viņi gluži vienkārši vēl nav noticējuši situācijas īstumam. Sākumā uzņēma pozitīvi, jo kā cilvēki jau abi esam patīkami...pēdējās nedēļās gan - pārvarējuši šoku, sāk satraukties un uzdot visus tos nebūtiskos jautājumus kā "vai esat nopietni apdomājuši?" "vai jūs saprotat, cik jums liela gadu starpība?" "vai nevajadzētu labāk pagaidīt ar tām kāzām?" utml. :)
Par iemīlēšanos...nu tā mīlestība jau sāka lēnām, bet stabili augt apkārt mums kopš lēmuma dienas. Kopš tās janvāra dienas, kad izlēmām precēties, nevienu nakti neesam pavadījuši atsevišķi. Vairumu dienu arī nē, jo dzīve šobrīd mums dāvā tik daudz brīva laika, ka jūtamies jau kā trešajā medusmēnesī. Pēc pāris nedēļām apskāvienu nomainījām uz skūpstu, sasveicinoties. Pēc dažādu ārēju kristiešu uzbrukumiem mūsu kopdzīvei it kā bez laulībām izanalizējām to laulības būtību, salīdzinājām ar Bībeli un sapratām, ka faktiski esam pietiekoši precēti Dieva priekšā, lai vairs nebūtu jāierobežo savs fiziskais kontakts morālu apsvērumu dēļ. Bērnus gan netaisām un nedarām neko, lai pat netīšām tie nerastos, kamēr juridiski viņš nav devis man ģimenisku piederību. Ja jau gribam pareizi, tad jādara pareizi.
Iemīlēšanās arī parādījās. Pirms laikam kāda mēneša viņš sāka skatīties uz mani ar patiešām sapņainām actiņām :) Man arī bija patīkami atklāt, ka, gaidot viņa ierašanos kopīgā tusiņā, sirds patīkami salecas, redzot viņu ienākam. Man kā diezgan neemocionālam cilvēkam ir patīkami zināt, ka vispār esmu iemīlējusies savā vīrā.
Patiesībā es apbrīnoju viņa piemērotību tieši man. Mēs mīlam viens otrā tieši to, kas esam - līdz sīkākajai izpausmei, paradumiem, dzīves uztverei un rakstura iezīmēm. Nevis ārējo. Nē, patiesībā jau arī ārējo, jo kopā ar viņu jūtu, ka iekšā esmu tā pati, kas ārā. Viņam patīk mana dabiskā matu krāsa, svētdienas rīta izskats un mūžīgā skanīgā dziedāšana, darot mājas darbus.
Kas man liek viņam, tik jaunam, sekot? Viņa vīrišķīgā pazemība Dieva priekšā un iekšējā stabilitāte. Tās pietiek par mums abiem. Viņš nevērtē sevi augstāk, kā ir - nevar mainīt to, ka man ir lielāka pieredze. Tomēr viņš nevērtē sevi arī zemāk, kā ir. Viņš ir pasaules radītāja, Dieva, dēls. Mana miera un mīlestības osta šeit, uz zemes.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}