| Mar. 24th, 2017 @ 12:39 pm (no subject) |
|---|
Bērnībā es sapņus redzēju par kaut kādām viduslaiku tēmām. Kad man bija pieci gadi, es biju sanatorijā Krimuldā. Un laikam tajā iespaidā man fantāzija kādu nakti uzbūra sapni, kurā es biju kaut kāda nolaupīta jaunkundze, kuru ar slēgtu karieti ved uz pili, kas atrodas mežu vidū - augsta kalna galotnē. Viss tas notiek šausmīgi slepeni - pat zirgi zviedz pieklusināti, bet tumšajās drēbēs tērptie sulaiņi sarunājas gandrīz nesadzirdami un viņu sejas klāj melnas sejas maskas. Un pēc tam nākošais attēls ir par to, ka es pamostos gaišā gultā - apkārt baldahīns, grezna apkārtne. Bet es esmu pieķēdēta, lai nevarētu aizbēgt. Un tad bija vairāki šī sapņa atkārtojumi ar dažādām variācijām, kā es no tās pils bēgu.
Otrs sapnis ir mans pirmais apzinātais bērnības murgs - sapnī es ieraudzīju ilustrāciju kā no savas bērnības mīļākās grāmatas "Divi brāļi". Tur bija tas pūķis labajā pusē, bet kreisajā pusē bija uzzīmēti mani vecāki. Tad gan es pamodos raudādama un auklīte nāca mani mierināt. |
