| Jan. 21st, 2022 @ 08:20 am (no subject) |
|---|
Nekad neesmu bijusi baigi tieva, tāpēc skolas laikā mazākajās klasēs cietu no apsaukāšanās apaļīguma dēļ, lai gan reāli tajā laikā man nekāda liekā svara nebija (bija garums cm -100). Bet tas mani iedzina baigajos kompleksos. Tāpēc tad, kad es - tikko uzsākusi studijas - reiz sēdēju savā brāļa istabiņā un viens viņa kursabiedrs sāka ļoti krāsaini aprunāt vienu viņu apaļīgo kursabiedreni, pie reizes norādot uz visu resno meiteņu nesmukumu, es gandrīz vai zemē ielīdu, jo domāju, ka viņš runā par mani.
Bet toreiz viņš nerunāja par mani. To es sapratu pēc pāris nedēļām - mana brāļa dzimšanas dienas bruziņā, kur šis konkrētais kursabiedrs sāka man cītīgi pievērst uzmanību. Šos savus nesekmīgos centienus viņš turpināja vēl vairākus gadus, reiz pat runāja ar mani, ka viņam attiecībā uz mani esot nopietni nolūki.
Starp citu, viens no tiem nesekmīgo centienu iemesliem bija tas sākotnējais viņa runātais teksts. Jo tas jau neliecināja kaut ko sliktu par to meiteni, kuru viņš aprunāja (starp citu, tā meitene pēc dažiem gadiem satika foršu džeku un pēc tam arī notievēja un kļuva riktīgi smuka), bet par to džeku.
Ar laiku es sapratu, ka vislielākās pretenzijas pret otras personas izskatu kā reiz izsaka tie cilvēki, kuriem pašiem sevī kaut kas riktīgi nepatīk. Jo vairāk nepatīk, jo slimīgākas prasības viņiem ir pret otru.
Es vispār uzskatu, ka pret citiem vajadzētu izturēties taktiski. Galu galā - mēs taču visi dzīvojam uz vienas planētas. No šejienes var tikt projām tikai aizlidojot kosmosā vai arī nomirstot. Un mēs - visi kopā - radām vidi, kurā dzīvojam un komunicējam. Kādu šo vidi radām, tādā arī mums atlikušo dzīvi būs jādzīvo. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}