Esība varētu jebkurā brīdī sevi atklāt un visu salikt pa plauktiņiem. Fakts, ka viņa to nedara visiem cilvēkiem acīmredzamā un saprotamā veidā, nozīmē, ka viņa to pašlaik negrib. Tātad viņa grib, lai mēs ķīvējamies un izsamistam, viens otru un sevi pazemojam, maldāmies un riņķojam aplinkos. Un tā jūs arvien paliekat viņas keni un bārbijas, klucīši un zobratiņi, plikie kundziņi un skumjie klauni.

Jo vairāk es uzzinu, jo dziļāk nostiprinās apziņa, ka adekvātākā reakciju uz esību ir klusēšana, vērošana un pašaizliedzīga rosīšanās. Varbūt, pavisam maziņš varbūt, ka kaut kur pēc daudziem daudziem gadiem, kad jau gandrīz būs laiks doties, man radīsies kāda esībai līdzīgāka epifānija. Un nebūs žēl, ka tik vēls, jo varbūt tā atmaksāsies pacietīgā vērošana.

Un ja es tikmēr izdvešu ko muļķīgu vai krasu, tad es esmu tikai paklausīgs spogulītis, bārbija un skumjš klauns.