Man šodien tik skaudri iedūrās prātā, cik cilvēki tomēr maz zina par fundamentālām pasaules lietām, kas raisa un vada viņu pašu esību. Vismaz es tā jūtos par sevi. Es pēkšņi smagi nožēloju, ka skolā rūpīgāk nemācījos, un studiju laikā neizlasīju vairāk grāmatu, un ka pēdējos gandrīz desmit gadus brīvajā laikā esmu bumbulējusi emocijās nevis izglītojusies. Un tad es kaut ko vaidu par to, kā nezinu, ko būtu labāk iesākt ar manu laiku uz Zemes.

Kā gan cilvēki var veidot viedokļus par politiku, par sabiedrību, par paši savām vēlmēm un iespējām, ja viņi tikpat kā nemaz neko nezina no vēstures, no lielajām civilizācijas Definīcijām, vēsturiskiem piemēriem, visu kas ir bijis izdomāts un pateikts, pierādīts.. Es tiešām drebu un trīcu kā vismazākais olītis milzīgā pasaules viļņa pašā pakājē...

Labi, varbūt cilvēki dzīvo intuitīvi, un tā visticamāk arī ir. Jo es jau kādu laiku atpakaļ izlēmu, ka es ticēšu collective unconscious un arī ģenētiskajiem arhīviem, kas varbūt pat ir viens un tas pats - reliģijas un zinātnes bēbītis.

Bet mani neapmierina doma, ka es savus rēnos, cringey viedokļus pamatotu ar vienu teikumu no vidusskolas grāmatas un desmit simboliem no zemapziņas. Iepļaukāt sevi! Es tik ļoti apbrīnoju cilvēkus, kas ir veltījuši laiku un pacietību, un garīgos pūliņus, lai uzkrātu zināšanas tieši par ko konkrētu, un pēc tam spēj savirknēt cienījamu teikumu.

Dažreiz es kalusos kaut kadus podkāstus, kur runātāji zina visādus faktus, un tad mans mazais kaķēnviedoklis mulsumā apveļās trejdeviņas reizes. Es domāju, ka es domāju tā, bet tagad es redzu, ka es patiesībā domāju tā, bet es nebiju iedomājusies par to un tagad man ir jādoma tā, bet kas ir tas.. es par to nebiju vispār nekad domājusi, un vēl nākamā un vēlviena doma, par to es domāju nepareizi, un tagad manas domas ir samežģījušās, un tagad manas domas ir nelietojamas, un tagad man ir radusies ideāla doma, bet, ak, es pavisam biju aizmirsusi par citu domu, un ko es tagad drīkstu domāt?

Es gribu ticēt, ka cilvēki tikuntā var izdarīt secinājumus, tātad dzīvot, ja ne no faktiem, tad ar kritisku domāšanu kā metodi svešu faktu strukturizēšanai, un, jā, zemapziņu. Bet es svārstos, un tagad arvien vairāk dzīvē sāku uzskatīt, ka varbūt man vēl tikai pietiks laika iemācīties maksimāli daudz tikai par vienu lietu. Tad es zinātu, ka vismaz šīs lietas kontekstā, manas domas un viedoklis ir adekvāti un pelnījuši vismaz nelielu ievērību. Un tad es saviesīgos pasākumos runāšu tikai par to vienu lietu, un draudzēšos tikai ar tādiem cilvēkiem, kas prominenti interesējas par to lietu. Par pārējo es vienkārši cilāšu plecus, un mazliet raudāšu.

Kad man būs bērni, es viņus piespiedīšu mācīties vēsturi, filozofiju, reliģiju, mītu, psiholoģiju un uztura mācību, un mājturību, un sportot. Tad cerams viņi nejutīsies tik kaunpilni un bezcerīgi kā es.