man ir apnicis runaat ar cilveekiem par to kaa vinjiem vajag naudu un vispaar par naudu, par darbiem un par plaaniem, par lidojumu cenaam par ietaupiijumiem.

es naaku maajaas no skolas vai darba un tad es aizceertu durvis, nenovelkot zaabakus ieeju virtuvee, nometu somu uz galda blakus teejkannai, pieliecos lai iznjemtu no skapiisha banaanu vai makreles tomaatu meercee konservu vai uzshkjeerzhu ar naziiti iepakojumu lasha shkjeeleem no iepirkumu maisinja, tad es staavu meetelii pie loga, man ir plashs virtuves logs ar zemu palodzi, staavu eedu un veeroju kaa pa daarza seetu leekaa vai nu vaavere vai balodis kas nu kuro reizi, un tad es eedu un skatos kaa pil no kokiem un pa logu lietuslaases, kaa siikas dzeltenas un zilas pukjiites saplaukushas daarzaa un domaaju par taa balozha un vaaveres dziiveem, kaa vinji tramiigi skataas apkaart, bet vinji nekad nedomaa par lidojumu cenaam, par to ka jaapaspeej nomaksaat gaaze un elektriiba vai par to ko vinji dariis, kad vinjiem izbeigsies nauda un nebuus kur dziivot, vai ka vinji izgaaziises eksaamenaa un dziivee un ka vinjus atlaidiis par to kaa vinju aizspriedumi un ekspektaacijas vinjus smacee un padara negliitus savaas aciis un to ka vinji sajuks kaadu dienu praataa no sirdseestiem. viss ko vinji dara ir visu dienu atpuushas parkaa, eed krikuminjus un socializeejas ar saviem miiljotajiem draugiem. ai manii laikam ir taads pamatiigs ruugtums