|
|
|
Novembris 6., 2008
20:19 - Pēdējā pote
Šodien trakais rīts. Pēdējā pote līdz skolas vecumam. Gaidījām rindā kopā ar kādiem četriem tādiem pašiem ķipariem. Forši jau, kā tie mazie komunicē. Atklājās, ka Ādams tomēr spēj būt arī kautrīgs :)) Bet nu draudzīgs tā pat. Vienalga, kurš nāk vai iet pa gaiteni, katram māj ar rociņu "čāv, čāv".
Šausmas, kā viņš bļāva pie tā ārsta... Es jau arī nezinu, ko tādās situācijās darīt! Kā viņš ierauga tos baltos ķiteļus, tā kliedz. Neko sāpīgu viņam nedarīja, pat neizģērba, tikai muguru paklausījās. Tik briesmīgi turēt bērņuku ar varu, lai var sapotēt... Vēl ilgi, ilgi pēc tam nevarēju nomierināt. Man bij jāiet augšā pie virsmāsas nodot slimības lapu un izņemt papīrus, un tur - ak, tu tētīt, atkal pilns ar baltiem ķiteļiem... Vēlāk kadru daļa - atkal... Bet tad jau Ādams saprata, ka viņu vairs neviens neaiztiek un nav vairs jābaidās. Cerams, ka ļoti, ļoti ilgi nebūs viņu ne pie kādiem baltiem uzsvārčiem jāved.
Un, jā - viss, ar slimnīcu man pienākumi beigušies. Tik viegli, tik labi palika. Un tā atvadu atmosfēra arī tomēr laba - virsmāsa daudz jauku lietu pateica. Ka es īstajā laikā un īstajā vietā esot uzradusies, un arī atstājot aiz sevis tikai pozitīvo 8) Viss tik labi sanācis un sakārtojušās dzīves.
Pārējā diena sanāca ļoti miegaina, un šobrīd joprojām man nav ne kripatas enerģijas, un pat nezinu, kur to smelties. Sen nav tā bijis. Negribas ne tīrīt māju, ne savam priekam kaut ko darīt, un negribas skraidīt pakaļ Ādamam pa visu māju.
Bet vīrs sagādāja pārsteigumu - nopirka Ādamam savu galdiņu! Izjaucām ēdamkrēslu un tur radās arī normāls krēsliņš, kur Ādams pats var iesēsties! Beidzot bērns varēs normāli mācīties ēst patstāvīgi, un būs arī, kur darboties ar krītiņiem un klučiem, un visu pārējo! Sen, sen, sen jau vajadzēja! 8)
|
Comments:
A kāpēc bērniem ir tik ļoti bail no ārstiem? Nu nevar būt, ka viņi atceras tās potes???
Es ļoti cerēju, ka panākšu, ka mans bērns no ārstiem un slimnīcām nebaidīsies (t.i., es nekad nebaidīšu ar ārstiem, špricēm un rūgtām zālēm utt.), bet mans nodoms jau tagad bikiņ izgāzies, jo mazais baidās no ārstiem kā tādiem, un visdrīzāk, ka pēc potēšanām. Lai gan viņš bļāva arī tad, kad viņu tikai izģērba, nomērīja un nosvēra. Un tagad laikam atceras, ka darīja kaut ko pret viņa gribu, un mamma "sadarbojās" (t.i., turēja stingri un neļāva izmukt) ar tiem sliktajiem, svešajiem, baltos ķiteļos ģērbtajiem. Nu, tāds apstākļu kopums, kas radījis to priekšstatu un bailes.
Varbūt, kad viņš būs pa īstam runājams, izdosies aizvārdot viņam ausis, sarunāt visu, un tās bailes kopīgi pārvarēsim |
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}