|
Jūnijs 16., 2008
lyrfeel | 17:07 - Ādams pēc slimības Mums vispār dzīve ir mainījusies. Ādams atkal neaizmieg viens pats. Pa slimošanu vislaik turēju viņu tuvumā, vislaik mierināju un midzināju pati - nu nevarēju savādāk!! - un arī tagad viņš neliekas mierā, kamēr nav paņemts rokās un uzlikts uz vēdera. Nav jau žēl un nav grūti, bet tas tomēr ir bišķiņ kritiens atpakaļ.
Otra lieta, kas ir drusku nomācoša - viņš sācis tāds dikti kreņķīgs palikt. Ja raud, tad tādā nelabā balsī, ka gribas raudāt līdzi, un dažreiz gadās ar. Tad gribas bezmaz aizbēgt, kamēr viss nomierinās. Gribas, lai tajā brīdī šefību pārņem vīrs, jo es netieku galā, pašai jānmierinās. Un tad moku sevi pārmetumos, kas es par māti, ka šitādas domas galvā nāk... Varbūt tas pārejoši, bet varbūt tas tāds posms iestājies, ka viņš iemācījies šitā raudāt, un viss... Bieži jau neraud, nē, bet nu trakāk, nekā līdz šim...
Un trešā lieta, un briesmīgākā - viņš joprojām slikti ēd. Visu normālo ēdienu, ko līdz šim devu - visas putras, dārzeņu biezeņus - vienu, divas karotes apēd un tad spļauj visu pārējo ārā. Paņem, un tad ar roķeli visu arā un kasa bezmaz no mēles nost. Nav viņam nekas dīvains mutē, ne pumpas, ne čūlas, ne vēl kas! Viss normāli! Ēdiens zināms un garšīgs, pareizā temperatūrā, bet viņš itkā baidās ēst, itkā negaršo! Var jau būt, ka joprojām organisms tīrās, es nezinu... Es jau pati arī saku, ka man organisms visu saka priekšā, ko es gribu un ko man vajag, bet nu... Tam mazajam tak uzturvielas vajag kaut kādas uzņemt, attīstībai, vai ta nevajag?!... Bet dzert viņš dzer visu un prasa vēl un vēl! Ņuņ-ņuņ, viņš saka. Pienu, tējas visādas maigas. Piparmētru viņam vismīļākā, visbiežāk prasa vēl. Es nesaprotu - uztraukties vai neuztraukties...
|
Reply
|
|