|
|
|
Jūnijs 16., 2008
16:07 - Labdien, mani sauc Brīvdabas Muzeja Gadatirgus!
Iesaku izlasīt šito rakstu no TVnet un visus komentārus, kas tur klāt!! :D Nosmējos riktīgi
|
16:58 - Nerežīms
Mēs ikdienā ejam gulēt baigi vēlu un vēlu ceļamies ar. Tā kaut kā sanāk. Pašai man visu mūžu tāds ritms bijis (nu, izņemot, kad skola gan...), un bēbim arī tāds izveidojies. Es tik mierinu sevi ar domu, ka viņš jau tāpat izguļas, atpūšas, tāpat visu paspējam, ko vajag...
Es vispār būtu ar mieru mainīt to režīmu uz sociāli pieņemamāku, un celties ap deviņiem, desmitiem. JA VIEN būtu motivācija! Jo nav jau ko darīt tik agri...
Var jau iet trīsreiz dienā ārā, būtu jau kruta, dzīvoties svaigā gaisā. Jā, ja būtu kur. Šoseja un autostāvvieta šiten vien. Cik var ganīties bezmērķīgi pa Raudas ielu turp un atpakaļ. Gribās uz laukiem vai dajebkur. Varētu jau kaut kur braukt katru dienu, ciemos un viskautkur. Bet tad katru dienu naudu vajag.
Tā nu mēs noguļam visu rīta cēlienu, tad paēdam kaut ko, izejam ārā, izdaram, ko vajag, kaut kā paiet diena, pienāk vakars, filmu laiks. Bēbis tiek nolikts gulēt, un tad iestājas cits laiks.
Tad es uzkopju māju, tad mēs ar vīru kaut ko parunājam, ja ir, par ko, tad es pasēžu Cibā, vai filmas paskatos, pačakarējos ar mūziku kaut ko. Un nevaru, un nevaru aiziet gulēt, jo liekas, ka kaut kas paliek nepadarīts!! Netieku vaļā no tās sajūtas kaut kā. Varētu takš vienkārši sataisīties gulēt, ielīst gultā, paņemt labu grāmatu un pamazām atslēgties. Bet tā man baigi reti sanāk!
Es tā rēķinu, ka man laikam akūti pietrūkst laiks vienatnē, vislaik mēģinu to sev izkārtot, un mūždien par maz, un sanāk uz miega rēķina
|
17:07 - Ādams pēc slimības
Mums vispār dzīve ir mainījusies. Ādams atkal neaizmieg viens pats. Pa slimošanu vislaik turēju viņu tuvumā, vislaik mierināju un midzināju pati - nu nevarēju savādāk!! - un arī tagad viņš neliekas mierā, kamēr nav paņemts rokās un uzlikts uz vēdera. Nav jau žēl un nav grūti, bet tas tomēr ir bišķiņ kritiens atpakaļ.
Otra lieta, kas ir drusku nomācoša - viņš sācis tāds dikti kreņķīgs palikt. Ja raud, tad tādā nelabā balsī, ka gribas raudāt līdzi, un dažreiz gadās ar. Tad gribas bezmaz aizbēgt, kamēr viss nomierinās. Gribas, lai tajā brīdī šefību pārņem vīrs, jo es netieku galā, pašai jānmierinās. Un tad moku sevi pārmetumos, kas es par māti, ka šitādas domas galvā nāk...
Varbūt tas pārejoši, bet varbūt tas tāds posms iestājies, ka viņš iemācījies šitā raudāt, un viss... Bieži jau neraud, nē, bet nu trakāk, nekā līdz šim...
Un trešā lieta, un briesmīgākā - viņš joprojām slikti ēd. Visu normālo ēdienu, ko līdz šim devu - visas putras, dārzeņu biezeņus - vienu, divas karotes apēd un tad spļauj visu pārējo ārā. Paņem, un tad ar roķeli visu arā un kasa bezmaz no mēles nost. Nav viņam nekas dīvains mutē, ne pumpas, ne čūlas, ne vēl kas! Viss normāli! Ēdiens zināms un garšīgs, pareizā temperatūrā, bet viņš itkā baidās ēst, itkā negaršo! Var jau būt, ka joprojām organisms tīrās, es nezinu... Es jau pati arī saku, ka man organisms visu saka priekšā, ko es gribu un ko man vajag, bet nu... Tam mazajam tak uzturvielas vajag kaut kādas uzņemt, attīstībai, vai ta nevajag?!... Bet dzert viņš dzer visu un prasa vēl un vēl! Ņuņ-ņuņ, viņš saka. Pienu, tējas visādas maigas. Piparmētru viņam vismīļākā, visbiežāk prasa vēl. Es nesaprotu - uztraukties vai neuztraukties...
|
|
|