The last entry of that life was - I’m a little tired of
getting the bruises.
Nedaudz pravietiski vārdi, šķiet, sanākuši. Pirmie gadi ar
viņu pavisam noteikti ir bijis kaut kas ļoti pretējs nobrāztiem ceļiem. Jā,
sākumā bija daudz mulsuma brīži par to, kā ko labāk, bet līdz ko izdevās
izslēgt drošinātājus un pieņemt lēmumus, ko sirds vēlas, nevis saprāts, tālāk
viss ritēja tādu vispārīgu miera un pat, drusku gan raustos par šī vārda
izmantošanu, bet nu lai jau iet, tuvi eiforisku gaitu.
Sevis iepazīšana no jauna caur cita cilvēka acīm. Šoreiz
pavisam citādākām un pilnīgi ne destruktīvām. Kaut kas tā pavisam skaisti,
pilnīgi pretēji tai ledainajai vienaldzībai, kura bija iezagusies pēc sešu gadu
kopdzīves, un daudz īstāk un dziļāk nekā tas neparedzamais visas emocijas
līdz maksimumam divi tūkstoši septiņpadsmitais gads.
Kad nemitīgu struggle sajūtu un
nepārliecinātības dēmona klauvēšanu pie zemapziņas durvīm nomaini pret miera
pilnām pastaigām ar labāko draugu pie rokas, dzīve iegūst pavisam citu noskaņu.
Tādu par kuru tajā divi tūkstoši septiņpadsmitajā pat pasapņot atvērtām acīm
nevarēja. Karmas teorijas piekritēji gan jau sludinātu, ka tādu laimi noteikti
esmu iegādājusies par “iepriekšējā dzīvē” nopelnītajiem punktiem, kad ik vakaru
pieraudāju pilnu spilvenu. Šķebīgāk par to, ka dzīvoju tā gandrīz pus gadu,
šķiet, ir tikai tas, ka esmu diezgan pārliecināta – blakus guļošais notiekošo
ļoti labi apzinājās, bet izlikās neredzam.
Lai vai kā, vairāk kā skaidrs, ka to, kas ir tagad, nekādi
nevar nopelnīt. Pavisam noteikti ne žēlojot sevi un meklējot reizē vainas un to
attaisnojumus apkārtējos un ne slēdzot ārā emocijas katru vakaru nobeidzot bārā
ar kārtējo pēdējo dzērienu un meklējot siltu plaukstu vēl saplēstākos cilvēkos
nekā pats.
To, kā ir, novertēju jo vairāk tagad, kad nu jau iztraucēts
marta ceļojums, nogremdēts izsapņotais Spānijas vasaras festivāls un nodzīvots
mēnesi un divas dienas 24/7 izolācijā tikai ar viņu vien. Jā – ir asaras, ir
arī piktošanās par kūku cepšanas biežuma ierobežojumiem un ne pārāk pamatoti
nenovaldīti emociju uzplūdi. Bet ir arī atbalsts grūtos brīžos, sarunas līdz
pieciem rītā, un joprojām katras asaras noķeršana un vēlme saprast otra sajūtu
pasauli, pat tad, kad viņš pats to īsti nesaprot.
Novēlu ikkatram dzīvē tādu pašizolācijas biedru, ar kuru
pakašķēties, paālēties un mīlēt dzīvi – arī šitādu.
PS. Xbox iegāde arī drusku palīdz