The last entry of that life was - I’m a little tired of getting the bruises.

Nedaudz pravietiski vārdi, šķiet, sanākuši. Pirmie gadi ar viņu pavisam noteikti ir bijis kaut kas ļoti pretējs nobrāztiem ceļiem. Jā, sākumā bija daudz mulsuma brīži par to, kā ko labāk, bet līdz ko izdevās izslēgt drošinātājus un pieņemt lēmumus, ko sirds vēlas, nevis saprāts, tālāk viss ritēja tādu vispārīgu miera un pat, drusku gan raustos par šī vārda izmantošanu, bet nu lai jau iet, tuvi eiforisku gaitu.

Sevis iepazīšana no jauna caur cita cilvēka acīm. Šoreiz pavisam citādākām un pilnīgi ne destruktīvām. Kaut kas tā pavisam skaisti, pilnīgi pretēji tai ledainajai vienaldzībai, kura bija iezagusies pēc sešu gadu kopdzīves, un daudz īstāk un dziļāk nekā tas neparedzamais visas emocijas līdz maksimumam divi tūkstoši septiņpadsmitais gads.

Kad nemitīgu struggle sajūtu un nepārliecinātības dēmona klauvēšanu pie zemapziņas durvīm nomaini pret miera pilnām pastaigām ar labāko draugu pie rokas, dzīve iegūst pavisam citu noskaņu. Tādu par kuru tajā divi tūkstoši septiņpadsmitajā pat pasapņot atvērtām acīm nevarēja. Karmas teorijas piekritēji gan jau sludinātu, ka tādu laimi noteikti esmu iegādājusies par “iepriekšējā dzīvē” nopelnītajiem punktiem, kad ik vakaru pieraudāju pilnu spilvenu. Šķebīgāk par to, ka dzīvoju tā gandrīz pus gadu, šķiet, ir tikai tas, ka esmu diezgan pārliecināta – blakus guļošais notiekošo ļoti labi apzinājās, bet izlikās neredzam.

Lai vai kā, vairāk kā skaidrs, ka to, kas ir tagad, nekādi nevar nopelnīt. Pavisam noteikti ne žēlojot sevi un meklējot reizē vainas un to attaisnojumus apkārtējos un ne slēdzot ārā emocijas katru vakaru nobeidzot bārā ar kārtējo pēdējo dzērienu un meklējot siltu plaukstu vēl saplēstākos cilvēkos nekā pats.

To, kā ir, novertēju jo vairāk tagad, kad nu jau iztraucēts marta ceļojums, nogremdēts izsapņotais Spānijas vasaras festivāls un nodzīvots mēnesi un divas dienas 24/7 izolācijā tikai ar viņu vien. Jā – ir asaras, ir arī piktošanās par kūku cepšanas biežuma ierobežojumiem un ne pārāk pamatoti nenovaldīti emociju uzplūdi. Bet ir arī atbalsts grūtos brīžos, sarunas līdz pieciem rītā, un joprojām katras asaras noķeršana un vēlme saprast otra sajūtu pasauli, pat tad, kad viņš pats to īsti nesaprot.

Novēlu ikkatram dzīvē tādu pašizolācijas biedru, ar kuru pakašķēties, paālēties un mīlēt dzīvi – arī šitādu.

PS. Xbox iegāde arī drusku palīdz