Tu mani nicini ar savu vieglo smīnu,
Kas salts kā asmens pār manu elpu likts,
Jau visu vakaru es sūcu melnu vīnu,
It kā es stāvētu pie kādas ilgas bikts.
Es sen jau sacīju, ka mīlas vietā rūgtums
Tev sirdī iezagsies kā vakars tumšs un kvēls;
Un, ja uz sarunu es tevi tagad lūgtu,
Tu tikai sarautos un teiktu: - Ir jau vēls -
Un lūpas pārklātu ar savu vieglo smīnu,
Un tavu ķermeni kā uguns skārtu naids.
Jau visu vakaru es sūcu melnu vīnu,
Bet citiem pastāstu par to, ka pokāls slaids.
Nu, vai nav muļķīgi? Kam nevaram mēs salīgt?
Tu labi zini to, cik tagad esmu viens,
Ka sen vairs nedrīkstu es sāpju lietū salīt,
Jo sirds man vārīga kā tikko nopļauts siens.
Jeb tev tā patīkas, lai es no sāpēm smoku
Un lēnām sastingstu, kad pilns būs kļuvis mērs.
Nez, ko tu darītu, ja tavos matos roku
Es pēkšņi gremdētu kā agrāk, kā vienmēr?
Tu mani nosistu ar savu smīnu laikam
Un ātri noslēptu, kur tavas kurpes stāv.
Tad atkal tērzētu ar saviem draugiem maigi,
Un lepnums sēdētu uz pleca tev kā pāvs.
