tikko runājos pa vadiem ar mazajiem norvēģu bērniem. since when I feel comfortable again being around kids ?
ceturtdien pavadīju jauku vakaru ar pāris cilvēkveidīgajiem muzicējot dziedot. tā īpatnējāk nekā parasti. ar bezbailību un bezkautrību, starp cilvēkiem, kurus nezinu. ja neskaita cilvēku, kurš manī rada pārliecību, ka ir harmonijas un miera atspoguļojums cilvēkveidīgā tēlā. jā, tajā meitenē ir kaut kas īpašs, un es labprāt pavadu ar viņu vairāk laiku. it īpaši man patika mūsu pagājušās nedēļas nogales kopīgie prieki par saksafona skaņām un to, cik mirklis tad bija perfekts ar savu netradicionālu vienkāršību. ehh. dzīve, tajā ir kaut kas tik skaists. jā, ceturtdien nolēmu, ka jāatsāk mazliet attīstīt savas minimālās muzikālās dotības.
pēdējās dienas staigājot puteņos paņēmusi mani iedvesma. man ir variētu izmēru, krāsu lapas un daždažādi rīki iegādāti. es nezinu kāpēc, vienkārši likās, ka vajag ar tiem kaut ko iesākt. apzinos jau, ka drīzāk jāpievēršas galu savilkšanai un to jau es arī darīšu, tikai pa vidam plānoju savilkt mazliet kaut ko kopā ar savu dzīvīti. nē, nejau sakārtot, kur nu. vienkārši kaut ko, es nezinu kā to paskaidrot.
ps. šorīt aizgulējos. sapņoju, ka cepu kopā ar vienu puisi karbonādes, bet nez kāpēc iedarbojās signalizācija. tā sapņa signalizācija izrādījās zvans uz stundu, kuru dzirdēju pateicoties retajai naktsmāju maiņai. heh.
vienu vakaru vērsās pārdomas. pārdomas par to, cik daudz varam viens otram dot. cik daudz varam sniegt, darot to kopā.
individualitāte. jā. es jau nu to noteikti zinu, bet cik gan daudz iespēju un dāvanu mēs palaižam garām, noslēdzoties savā dzīves kastītē. palūkojies apkārt.