šorīt piecēlos tā paagri, lai lēnām varētu savākties. tik dīvaini celties, kad pie debesīm vēl zvaigznes spīd. nepagāja ne pāris mirkļi, kad lēca saule - lielisks skats. izrādās agri rīti mēdz būt patīkami. un šī vakara saulriets arī bija skaists. tādos mirkļos ir liela škrobe, ka nav man šīk fotoaparāts.
pirms brīsniņa pa radio101 skanēja tā foršā franču dziesma, vienmēr esmu gribējusi viņu sadabūt rokā, bet nekādi nesanāk.
šodienu aktivitātes ziņā noņuņņoju, bet mazliet piekopu tos vecos dvēseles koferus. mazliet jāsakārto un jāaizraksta nenosūtāmas vēstules tiem cilvēkiem/notikumiem, uz kuriem varbūt manī vēl kaut kur no seniem laikiem ir aizvainojums vai sāpe. tā jau tagad nekā tāda nav. ir kontakts sakarīgs, vai ja vispār nav kontakta, arī nav problēmu, bet tajā pagātnes es, tas viss kaut kur laikam sēž.
tā teikt pamazām pieķeros klāt ne tikai ētiskās vides sakārtošanai, bet arī dvēseliskās. jādarbojas jau ir, ja grib uzturēt sevi pie sakarīgas dzīvošanas.

pilnīgi prasās, ka varētu pa skolu pārvietoties pidžammā, lielās čībās un kakao krūzi rokā. mm.