varētu būt: ja ne pie pirmās - tad nekad

stūlbi, bet es tevi redzēju sapnī :))

bet man kaut kā par tiem pašiem lielākajiem kretīniem parasti liekas, ka viņiem ir kāds īpaši liels un īpaši labi noslēpts iemesls, kāpēc viņi ir tādi, un, ja es to dabūtu kaut nojaust, tad būtu vieglāk uz viņiem skatīties kā uz cilvēkiem.
vismaz nebūtu sliktu jādomā, bet varbūt naivi ir domāt, ka "dvēselīte jau visiem ir jauka".

un ko es sapnī labu darīju? :)

par pirmo rindkopu: ir gan iemesls, gan apstākļi. un visu var izskaidrot. bet mandomāt, ka nevajag. jo citi kaukādās sfērās ir daudz jaudīgāki kā tu (vai es, vai kaspars), līdz ar to ar citu atvēzienu, un tad tā izprašana ir klamzīga - man palīdz intuīcija, moka tev ir citi instrumenti..

par otro rindkopu: neko nedarīji - biji kā anglijas karaliene uz pastmarkas, tikai attēla kreisajā stūrī ar profilu - tās ir tīrās muļķības, interesanti vien tas, ka ciba ienāk sapnī.

tā jau ir. kurš gan krāmējas ar tādiem niekiem kā dvēselītes, kad ir jābīda štelles. pamatdoma bija par mazliet mazāka mēroga kretīniem, kuri ir līdzvērtīgi vai spēku samērs atšķiras nebūtiski, bet kretīnisms ir veids, kā viņi neveiksmīgi mēģina uzrāpties augstāk.

varbūt, ja es kādreiz atcerētos to, ko pati redzu miegā, iespējams, arī ar pusi cibas būtu kaut kādi astrālie piedzīvojumi. :) bet jocīgi ir neredzētu cilvēku sapnī redzēt, tas gan.

cik nu man ir izdevies izpiipeet, tad par pamatiemeeslu "kretiinismam" ir uzmaniibas truukums kaadaa no attiistiibas faazeem.

pamataa par uzkriitoshu kretiinismu tas kljuust komplektaa ar absoluutu sociaalo ideotismu. tb nepareiziem(?) centieniem piesaistiit truukstosho uzmaniibu.

un ja nu tas ir neatgiezeniski?

bez tam reizēm šķiet, ka varbūt labāk likt mieru tiem nabadziņiem, jo parasti jau "kretīni" saņem atbilstošu izturēšanos/attieksmi, bet, ja kāds pret viņiem piepeši sāk izturēties kā pret cilvēkiem, tam mēdz ļoti pieķerties. kaut parasti tāds nepavisam nav nolūks.
kārtējais divu galu koks, m?

ja atklaati pats esu situaacijaa, kad mana iecietiiba ir iedzinusi mani stuurii.
tb mazaa princha sindroms: esi atbildiigs par to ko pieradini.

pats jau leenaam pagurstu un risinaajuma neredzu. esu pieradinaajis kretiininju un tagad nesaprotu kaa savaldiit situaaciju, jo visi risinaajumi, kas vareetu darboties ir tieshi tik kretiiniski cik riebiigi.
gribu lai kretiininjsh pats saprot, ka no manis ir dabuujis uzmaniibas starta kapitaalu un tagad vareetu ka doties mekleet citur un shaareet to kas ieguuts, bet ne. ne maajieni ne tieshas noraades nedarbojas..

koks un visi vinja devinji gali aciis duras.

tieši tā. tāpēc arī man radās tas jautājums par to, ka tas varbūt ir neatgriezeniski.
laikam jau jāsamierinās, ka visu pasauli neizglābsi un nesamīļosi, citādi, citiem visu labu gribēdams, pats sev dabūsi sprunguļus spieķos.

nu bet beigaas vienalga ir jaadara pareizi, jo cita veida nav ka sho elli zemesvirsu kaucik pacieshamu padariit.

visgruutaak atrast to kas nesleepjas.
a bet apstaaties nedriigst. ar cilveekiem ir kaa ar haiziviim - ja apstaajas tad mirst.

gribas, bet to nedaru. pieņemu, ka man ir kaut kāds iebūvētais čujs par cilvēkiem. varbūt nav, bet tas pagaidām strādā. man tāpat grūti uzturēt daudz kontaktu, jo es nevaru tā "tjap ļap", let's be BFFs un praktiski nerunāt.

the same here - starp daudz un paviršām draudzībām vs. maz un lieliskām, izvēlos pēdējās.
laikam jau nevajag lauzties pret to iekšējo čuju - visiem draugs tāpat ne vari būt, ne esi vajadzīgs.

nujanuja.
aizbraucot tā riktīgi sapratu, cik man vispār to draugu ir, knapi visiem laika pietiek tais trijās nedēļās :)