Vakar izmantoju brīvību - "darināju garam zeķes"* un noskatījos kārtējo patētisko amerikānisma propogandas filmu "Secretariat" par intrigām ap tāds pašas kļičkas tīrasini.

Pēc faktiskajiem apstākļiem it kā nebija daudz ko rēkt, jo citi zirgi tiešām rija viņa putekļus 2,4 km garumā. Bet nez manā skatījumā stāsts par garlaikotu, varaskāru mājsaimnieci. Vairākas reizes uzspēlēti tika norādīts, ka viņai nauda pie kājas, bet divreiz vairāk bija redzams tas, ka arī tas zvērs viņai ir pie kājas. WTF? Normāli cilvēki par treneriem neizvēlas apšaubāmus tipus un par jātniekiem nenolīgst psihopātus, kuri iepriekšējos zirgus nodzinuši līdz tiem burtiski uzsprāgst sirds. Jā un, protams, krietni saimnieki savu zirgu nestartē ar faking žokļa abscesu!
Bet nu šitamējam pateicās - izdzīvoja un kļuva par daudzbērnu tēvu. Salīdzinājumam Barbaro, ar kuru gribēja atkārtot trīs derbiju izgājienu, otrajā sašķaidīja vēzīša locītavu pēc kā viņu vēl gadu spīdzināja (jo ērzelis taču!), kamēr trīs atlikušajās kājās izveidojās nagu karsonis.
Imho visbriesmīgākais sports. Nežēlīgs konvejers – 2 gadniekus sāk startēt, 4 gadu vecumā pensionē, labākajā gadījumā vēl 1-2 gadus izmanto nenozīmīgajām naudas izkrāpšanas sacensībām vai jaunzirgu apmācībai kā „zaudētājzirgus”, bet lielākoties – gaļas kombināts 5 gadu vecumā. Salīdzinājuman – astoņgadīgi iejādes zirgi ir galīgi zaļknābji un īstā dzīve sākas tikai no 10.
Kāpēc es to visu skatījos – jo, pirmkārt, Sekretariāts bija mīlīša tēva n-tās pakāpes brālēns, kas varbūt liekas pfff, bet tāpat mīlītis bija mantojis milzīgo sirdi (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē) no kopīgajiem senčiem (incests arī nepalīdz, bet ātrumselekcija ir atsevišķs stāsts). Tāpēc man vajadzēja vilkt „štruntu”, katru reizi, kad gājām uz mežu – lai sirds no lieliem priekiem nepārsprāgst, bet tāpat pamanījās noskrieties līdz asiņainam purnam (nu labi beigās jau es arī nebiju uzdevuma augstumos, jo mīlītim prieks, man prieks, ka mīlītim prieks, kolēģiem prieks, ka mums prieks).
Otrkārt, esmu vienkārši atkarīga, gribas vismaz dzirdēt soļu dipoņu un to var iemūžināt tikai goļivudas meistari, jo ierindas cilvēkiem vējš rēc kameras mikrafonā un neko nevar dzirdēt. Un paši zvēri, par viņiem var grāmatas sarakstīt! Nav otras tik jaukas šķirnes kā tīrasiņi, viņiem ir tāda dzīvība iekšā. Mūsējiem jau arī ir pile to asiņu, bet nu tik švakā koncentrācijā. Tik pat labi varētu mēģināt piedzertis ar pieciem litriem ūdens, kuros iepilināta viena pile šņabja.


------------------
*(c) Nīče