Ar visu vasar'sbeigu svinēšanu aizmirsu par savu izglītību. Tā kā nupat esmu pietiekami notrulinājusies un zinātniskā literatūra ir izdalīta pa labi pa kreisi, jāķeras klāt klasikai.

Teodors Roberts Bandijs 1946 - 1989.

Eleonoras Kovelas dēls, dzimis kaut kādā īpašā iestādījumā, kas domāts neprecētām mātēm, tēva identitāte nav zināma, klīst baumas, ka te pat varētu būt noticis kāds incests. Tā kā tajos laikos vientuļas un neprecētas mātes bija ārkārtīgi liels nesmukums Teds auga domājot, ka viņa māte ir viņa vecākā māsa, bet vecvecāki ir viņa vecāki (gandrīz kā bīstamajās mājsaimniecēs).
Eleonora necieta savu tēvu un ātri vien aizbēga no mājām, protams, līdzi ņemot savu dēlu, kurš vēl jo projām uzskatīja viņu par savu vecāko māsu. Piecdesmit pirmajā gadā viņa aprecēja, kaut kādā metodistu baznīcas ballītē satikto, Džonu Bandiju, kurš vēlāk adoptēja Tedu tādejādi apgādājot viņu ar ļeģendāro un labskanīgo uzvārdu.
Teds Bandijs bija ārkārtīgi labs skolnieks, kas izcēlās ar atjautību, viņš darbojās metodistu baznīca jaunatnes organizācijā un galu galā bija arī skauts, taču kaut kā tomēr palika dīvaini atsvešināts no sabiedrības.
Pēc skolas beigšanas viņš universitātē sāka apgūt psiholoģiju un Āzijas studijas, kā arī satika savu pirmo mīlestību Stefāniju (vārdam un uzvārdam, gan nav dižas nozīmes, jo īstais vārds un uzvārs tiek rūpīgi slēpts). Brīvajā laikā Teds Bandijs strādāja "Pašnāvību karstajā līnijā", uz kuru zvanīja suicidālu domu nomākti cilvēki.
Pēc univeristātes beigšanas Stefānija Bandijam iedeva kurvīti aizbildinoties ar to, ka šams vēl ir galīgi zaļs un vispār bez ambīcijām. Kā saka "first love never dies" un Teds radikāli mainīja savu dzīvi - ieguva maģistra grādu psiholoģijā, iestājās juristos, kļuva par pārliecinātu republikāni un iegādājās jaunu draudzeni, kura Bandiju uzlūkoja teju vai kā enģeli.
Neiztrūkst arī klišejiskās atkalredzēšanās ar pirmo mīlestību, kas atrada savu bijušo par labu esam. Bandijs prasmīgi vazāja abas dāmas aiz deguna tā, ka viena nezin par otras eksistenci un otrādāk, beigu galā pat bildināja Stefāniju, kura bildinājumu pieņēma un tad... Teds Bandijs viņu pameta, jo viņam acīm redzot bija parādījušās citas ambīcijas.
Piemēram, nogalināt pēc iespējas vairāk sieviešu. Piecu gadu laikā Teds Bandijs izvaroja un nogalināja (iespējams vairāk kā) 35 sievietes. Sīkumos neieslīgšu, tā var šķirties no pēdējām prāta paliekām, kaut kas jāatstāj arī kriminālistiem, viņiem jau dikti patīk apskatīt kas, ko, kur un kā ir izdarījis.
Galu galā viņš tika sodīts ar nāvi elektriskajā krēslā (kura iesauka stapr citu ir Old Saprky), un ļaužu bari pulcējās ap cietuma žogiem, dziedāja dziesmas un pēdējās sekundēs pirms nāvessoda izpildes tur izskatājās kā Taimskvērā pirms jaungada iestāšanās.

Tātad, kur slēpjas klasiskums:
1) Mēreni traumatiska bērnība.
2) Acīm redzama psihopātija (defektīva personība), kas attīstījusies jau agrā bērnībā - problēmas saskarsmē ar apkārtējiem, kas pārvēšas par duālu dabu - kā Maximas āboli - jauki un spīdīgi no ārpuses, sapuvuši no iekšpuses. Kāda tieši psihopātija nepateikšu, tikpat labi varētu būt paranoīds, kā histēriķis. Galu galā Freida superego tur pavisam noteikti ir.
3) Uzturēja perfektu sabiedrisko tēlu.
4) Bija izglītots, arī sērijveida slepkava ar juridisko izglītību ir klasika.
5) Bija sadists.
6) Par upuriem izvēlējās sievietes, un nevis kaut kādas nebūt sievietes, bet konkrēta izskata sievietes - jaunas, izskatīgas ar tumšiem, plecu garuma, pa vidu pāršķirtiem matiem - kā viņa pirmajai mīlestībai.
7) Slapkavības izdarīja ar varas / kontroles motivāciju.
6) Slepkavība pavisam noteikti nebija galvenais mērķis, svarīgākas bija "blakusnodarbības" - spīdzināšana, izvarošana, nekrofīlija un citādāka līķa apgānīšana.
8) Labprāt runāja par saviem nodarījumiem un viņam pavisam noteikti patika, ka par to runā citi.

Novirze no klasiskuma ir sirošana pa vairākiem štatiem atstājot relatīvi neskartu to, kurā bija viņa patstāvīgā rezidence.