Breaking the silence

Turpinu dzīvot reālistes vadībā (kas ir vienīgais veids kā nodrošināt manu funkcionēšanu).

Izgāju teknisko apskati pie visādiem ārstiem, vissi manu veselību atzina par labu esam. Viens domāja, ka esmu hipohondriķe - īpašība, kas man ārstos riebst - liekulība. Viņi aizgūtnēm stāstīs, ka jānāk laicīgi pārbaudīties bla... bla, visiem, kas pietiekami ātri neizskries no viņu kabineta, bet kad tu reiz atnāc laicīgi pārbaudīties - tu acīmredzot sirgsti ar Munchausen by Proxy. Viens, kam sūdzējos, ka nu pilnīgi vairs nevaru sadzīvot ar sava ķermeņa fizioloģiju un lai tak izraksta man kādas brīnumzāles, ko sludina visi mēdiji, pateica, ka nerakstīs, bet iedeva citas, kas dīvainā kārtā neizdarīja neko ar manu fizisko sliktumu, bet izslēdza smadzeņu "vis-slikti" režību, kas laikam jau pirmām kārtām bija vainīgs pie nespējas panest sava ķermeņa uzvedību. Un šīs nav nekādas fancy dvēselei domātas zāles, parastas meat suit domātās zāles, kas liek man savādāk paskatīties uz to, kā es uztveru savu bioloģisko formu (varbūt jāpārlasa Nīče).

Savādāk - eju uz sporta zāli, braucu uz treniņiem, lasu un pamazām iedzīvojos carpal tunnel syndrome adot Ēnu Kaleidoskopa Merčandaisu priekš MJR.

( dzīve otrā pusē )