Ko es daru, kad es nedaru neko.
Vakar pa ceļam uz stalli vēl pamanījos iebraukt brūngalvītēs un meža zemenītēs, savādāk tūlīt būs beigušās un ziemā nebūs ko dzert. Pie vissmukākajiem brūngalvīšu puduriem, protams, ir jātusē veselam baram izbadējušos odu. Iespējams viņiem gēnos ir iekodēts, tas, ka jāuzturas virs tējzālēm / ogām / sēnēm, lai varētu sakost kādu tējotāju / ogotāju / sēņotāju.
Baigi lēni tas negais nāca, tiku līdz ganībām un šams vēl tur lēnām šļūcinājās, Leslijs un Lantus (?) laikam bija izvesti salīt.

Es īstenībā visu varu paciest, bet ir kļuvis vienkārši neiespējami runāt ar cilvēkiem. Jebkurš (JEBKURŠ!) temats neizbēgami nonāk pie "vldība... oligarhi... āāāāā". Un tu cilvēks sāc analizēt iespējamos loģiskos ceļus, pa kādiem saruna varēja nonākt šajā gultnē, bet tādu NAV!

Ejat takš dirst!