Nez vai kāds būtu tik devīgs, ka spētu ziedot savu encefalogrammu cēlam mērķim (khem lai salīdzinātu ar rūdīta recidīvista encefalogrammu).

Pēdējo laiku labākā ziņa: dižais iejādnieku klans ir gatavs mani pieņemt savā dzimtā. Kamēr sēdi un priecājies tikmēr jau viegli domāt, cik kruta būtu ja es arī tā mācētu, bet kad rodas reāla iespēja tad ir aste bluķī, jo četras dienas nedēļā liekas diezgan drakoniski (ardievu neesošā privātā dzīve xD).

Mani vajā dzīves folklora!
Varu apzvērēt, ka pēdējā laikā man seko dēmons, kas zog laiku. Sēžot klusumā un cenšoties izlasīt neiroloģiskus brīnumus pilnīgi var just kā viņš lavās klāt, no mugurpuses, klusi, klusi, mēli starp zobiem iekodis, lai tikai es nedzirdētu, kā viņš kārtējo stundu aizķeksē ar saviem garajiem nagiem.

Un somā ir iemitinājies kārtējais rūķītis, kas sapin mp3 plejietra vadu, lai cik kārtīgi sarullētu es viņu tur ieliktu, un novelk vajadzīgākās lietas pašā somas apakšā, apkrāmē ar veciem čekiem, biļetēm un salauztām pildspalvām tā, ka pie mājas durvīm nākas rakties līdz elkoņiem, lai atrastu atslēgas.