Tik forši no izšķūrēta ceļa uzkarpīties uz apsērsnojušas sniega čupas un iet pa virsu negrimstot. Kā Jēzus Kristus jopcik! Un domāt viegli, viegli, klusi, klusi, lai purngals neiegrimst un neaizķeras. Naikijs grima vairāk, bet nez vai viņš ir daudz smagāks par mani, droši vien tikai spiediens uz ķepu cits.

Impērija savukārt iesvētīja manu jauno zirgu cepuri, pielipinot pie tās garu smilgu. To es, protams, pamanīju tikai mājās purinoties.

Vēl es brīvdienās pabeidzu savu kapučšalli. Tā kā man riebjās cepures, patīk kapuces, bet "modernajiem" mēteļiem tādu parasti nav, tad kapučšalle ir burvīgs risinājums.

Staigāju apkārt kā tumši zaļš Nazguls. Kapucē ir jauki un droši - var paslēpties un norobežoties, bet tajā pašā laikā ļoti labi novērot.

p.s. Nēēēēē!!! avatars vienmēr paliks avatars!

Mēģināju iemūžināt savu kapučšalli, ( bet nekas man nesanāca. )