Dīvaini - šodien atceros ko domāju pirms iemigšanas, bet pašus sapņus neatceros.
Man patīk tā mētāšanās pa tēmām - sāc ar kaut ko vienu beidz ar pavisam citu.

Domāju par dzīvnieku uztveri. Ne to kā dzīvnieki kaut ko uztver, bet kā cilvēki uztver citus dzīvniekus. Aizdomājos līdz vistām (jā visparastākajām vistām) un to, kā es neizmantoju savu potenciālu (ne gluži atiecībā pret vistām, bet vistām ar to ir gan sakars).
Neieslīgšu nostalģiskos aprakstos par bērnību un to, kā vienīgais pienākums bija uzturēt vistu ganāmpulku nemainīgā sastāvā, sargājot no vanagiem un pustrakām lapsām, kas nāca pagalmā gaišā dienas laikā.
1) Man jau apmērma piecu gadu vecumā bija nenormāli uztrenēta uztvere, bez nekādiem īpašiem bērniem domātiem atīstošiem uzdevumiem. Pamēģiniet vienu brūnu inkubātorvistu atšķirt no divdesmit citām brūnām inkubātorvistām. Vēl krutāk - reizēm, pēc lapsu uzbrukumiem, man šamās nācās atpazīt pēc kājām.
2) Viņas man bija apmācītas ar klikera paņēmienu - iznāc tukšā pagalmā, klusām paklakšķini mēli un no visdīvainākajiem nostūriem sāk materializēties vistas.

Un ko es no tā visa izmantoju? Neko!

Javno iestājos nepareizā fakultātē :/


p.s. pilnai laimei Last.fm rādiō scrobbleris nestrādā