Domāju jau, ka būs pienācis laiks rakstīt par Kantu, jo gluži vienkārši nevarēju atrast citu veidu kā izklāstīt savu domu, nepiesaucot Kanta dižo frustrāciju (cilvēks piedzimst ļauns, bet var kļūt labs, bet nākamajā lappusē - cilvēks piedzimst gan labs gan ļauns).

Aber tad es atcerējos psiholoģiju un mācību par to, kā cilvēks uztver sevi un apkārtējos - bija četri veidi: es esmu labs - citi ir labi; es esmu labs - citi ir slikti; es esmu slikts - citi ir labi; es esmu slikts - citi ir slikti.
Pirmais variants skaitās tas "labākais", bet man kaut kā liekas, ka nemaz arī nav tas labākais.
Labākais ir gan sevi, gan citus uzskatīt par sliktiem.
Tas tik ļoti atvieglotu dzīvi!
Ar sevi man nav nekādu problēmu - ļauna kā nekā, bet citi liekas labāki un tad, kad šamie iet un izdarās kā pēdējie nelieši, uzreiz kļūst kaut kā bēdīgi apzinoties, ka citi arī nav nekādi pūkaini trusīši. Ja varētu arī citus uztvert kā sliktus būtu iespējams tikt vaļā no tās... nez vilšanās vai? Tad varētu priecāties tikai par to, kā ļaunie cilvēki dara visādas labas lietas un tās ļaunās nemaz neredzēt, jo tas tak šiem dabā.

Nez ko darīt ar pakaviem.
Varētu piesist pie durvīm, bet ir tādas aizdomas, ka pat ar pareizajiem galiem uz augšu piesiti varētu piesaistīt nepareizo tautu. Pār slieksni atkal visi varētu smieklīgi klupt, bet es pati droši vien noplēstu zeķes un ilgi par to raudātu.

Astronomiskie saulgrieži (aka garākā nakts) tak ir šodien ne?

Bet man nav nekādi svētki, tikai ASR, nolāpītās šķīrējtiesas un lielā dilemma - kurā korsetē es vairāk izskatos pēc Aspazijas.

( jaunajā vai vecajā, labajā zaļajā? )