Ir tie cilvēki, kas visās savās nelaimēs vaino kādu ķermeņa daļu un pat mēģina no šamās atbrīvoties.
Nezinu kā ar ķermeņa daļām, bet es no sirds ienīstu savus nervus. Ja tie būtu cilvēks es viņu pirms nogalināšanas spīdzinātu ar elektrību... lai gan nē - nenogalinātu - lai dzīvo maita un mokās visu mūžu.

Atlaida tikai uz brīdi, kad gāju uz vilcienu. Kustība uz priekšu vienmēr palīdz. Vēl palīdz ja kāds apķerās riņķī un saspiež tik ļoti, ka nobrīkšķ kauli.

Bet koncerts bija kruts, neskatoties uz to, ka lielāko daļu De/Vision es palaidu garām, jo biju ierullējusies krēslā otrās klases beksteidžā. Tāda mūzika ir laba, ja ir iespēja jebkurā brīdī pārslegt kaut ko citu, savādāk tas ieiet tādā monotonā sansārā.
Jā, cilvēkiem patika - viss piebāzts, karsts un ik pa brīdim lēkājošs. Svešais siltums atkal liek vēlēties brutāli skrāpēties ārā no pūļa, bradāt, nobradāt. (Tā man nav nekas pret cilvēku siltumu - tuvu, pazīstamu vai vismaz zināmu siltumu.)

Ieskatījos spogulī un gandrīz iespiedzos. Šodien acu zīlītes atšķiras vismaz par trīs izmēriem (vai kādi nu tiem okulistiem-okultistiem tie mēri), vēders kaut kur pie mugurkaula - varu aptvert savu vidukli tā, lai pirksti saskaras (bet man ir ļoti gari pirksti).

Un solmeitei kā vienmēr atrodas pareizie vārdi konkrētā brīža raksturošanai: то ли жизнь прекрасна то ли я мазохистка...