Ir noticis tas, ko es jau sen paredzēju - es vairs ne tikai nejūtu vajadzību rakstīt gōtiski filozofiskos un sajūtu apcerošos rakstus, es pat to vairs nevaru izdarīt. Ja nu vienīgi izklaidei, lai pēc tam klusiņām pie sevis pazviegtu. Turklāt īsti neredzu jēgu noturēt sliktās sajūtas tikai tāpēc, lai šamās aprakstītu - viņas nāk un iet ļoti ātrā tempā, un atkal iestājas braindead'n'happy. Savukārt tas, ko Sartrs ir domājis ar to vai citu vārdu kādā no saviem darbiem, nevienu neinteresē. Izlasu, papriecājos, aizmirstu.

Jūtu, ka vēlreiz ir nepieciešams ielikt šo bildi:

Jā un kopš iemērcu savas darba ausis tējā, labā ik pa brīdim neskan tā kā vajadzētu, kas ir dīvaini, jo iemērcu ta kreiso.

Es gan neesmu nekāda iņģī-šmiņģī fane, bet Billie the Vision & The Dancers ir labākā iņģīpopsa, ko es jebkad esmu dzirdējusi! It sevišķi šī dziesma. Klausos tās dziesmas un nevaru saprast kā par vardarbību var dziedāt tik uķi puķi jauki. Un smaids tik milzīgs ka jātur ar abām rokām, lai neizplešas līdz pakausim.

You know the little girl I was talking about she was hanging in a rope. I’m so exhausted and I’m so tired of this so don’t expect from me to cope. And the nightmares came over me again. I said shoot me if you really hate me and then he shot me in the head. I could see it all happen right before my eyes and I was lying down there dead. And the nightmares came over me again.