Jel, sapņi vai zinies.

Vakar atlūzu ap astoņiem, un nez vai tā bija datora rūkšanas vaina vai kā, bet lai iespaidotu kādu subjektu sapnī es braucu ar hārliju deividsonu :D un apdedzināju kāju pie izpūtēja. Lai nu kā tas bija tik ļoti smielklīgi, ka es pamodos ap diviem ar skaļu smējienu un sapratu, ka tas, laikam bija zemapziņas veids kā mani pamodināt - i mocis (jo savulaik es gandrīz nositos iebraucot suņubūdā ar krustmātes mopēdu), i pie izpūtēja apdedzinātā kāja, kura sāpēja, bet man kaut kā mosties negribējās, un vienīgais veids kā mani pamodināt bija parādīt, cik stulbi tas izskatās no malas :D.
A varbūt arī dzimšansdienas māsas BB ietekme

Labais garīgais pieturās visu dienu. Izvesti neskaitāmi cilvēki, jo visiem liekas, ka zem mana noturīgā smaida tiek perināts kaut kas īpaši riebīgs. Tā teikt - vēl jo projām darbojas "I'm so industrial people ask me what's wrong when I smile" likums.

Sen nekas nav rakstīts par ārišķībām-sievišķībām. Atķāvos nopirkt jaunus zābakus (vai kurpes, īsti nezinu kā šamos sauc) ar ļoti augstu papēdi. Iemēģināšu un lēnā garā aizsteberēšu līdz brālim. Izskatās jau nenormāli kruta. Jūtas arī. Tikai tagad kaut kā jānovalda kājas.
Pēdējo reizi ar tādiem papēžiem staigāju devītajā klasē - laikam vecuma plānprātība.