Man patīk mans prakses vadītājs. Tikai tāds saguris no visiem tiem pensionāriem, māmiņām, tiesnešiem, prokuroriem un visiem citiem apdalītajiem. Kaut ko man viņš atgādina... Mācītāju, pavisam noteikti, bet vēl kaut ko...
Bet tā patikšana ir ārkārtīgi riskanta padarīšana, jo pieredze rāda, ka labāk ir, ja nepatīk. Ja patīk, tad es arī automātiski gribu patikt, un tā ir lielākas izredzes pārcensties.

Un vēl es varētu sākt rakstīt par vietējiem (ne gluži maniakiem, bet) deviantiem. Tikai tad vajadzētu krāmēties ar tām visām atslēgām, jo konfidenciāla informācija tomēr. Pagājšnedēļ, piemēram, abas ar prokurori norēcāmiez līkas par otrā plāna personāžu - vīriešu kārtas prostitūtu ar iesauku Linda.

Pērkons! Un zibens!