Filozofija bija diezgan kruta, par spīti visām "nedalāmajām mīlestībām" un citiem naivismiem (un tas kaut ko nozīmē, jo es pati esmu galēji naiva), kas lika saskarsmē ar pasniedzēju tīri reflektīvi pielietot spītīgi augstpātīgā zoda paņēmienu.

pasniedzējs L: Kas bija liegts Marksam?
kolēģis Ž: Viņa lielā mīlestība uz Engelsu.

Un reizēm semināri atgādināja kaut ko vidēju starp ugadai meloģiju un ekstrasensu cīņīņu pārbaudījumiem ("pasakiet man kādu vardu es tagad esmu iedomājies").

Par mūziku domājot.
Sapratu, ka iemācīties kaut ko saistītu ar mūziku, man ir neiespējami ne tikai tāpēc, ka esmu ārkārtīgi veca, bet arī tāpēc, ka sirgstu ar kaut kādu, muzikālu disleksiju(?). Notis es pazīstu un varu nsaukt kura ir kura, bet šamās lasīt tā, lai galvā veidotos mūzika (līdzīgi kā lasot grāmatu skan doma) ir kaut kas neiespējams.
Attiecīgi ir radies uzskats, ka var iztikt ar vienu pašu noti - "lā", visas pārējās ir vienkārši greznība.

Stāsts ne tik daudz par slepkavu, kā par rietumu preses liekulību.

Mohammed Bijeh (1975 - 2005)

Nē, tas nav Mela Gibsona "Kristus ciešanu" turpinājums, tas ir kārtējais maniaks. Saukts arī par tuksneša vampīru. Dzīvojās netālu no Teherānas, strādāja vietējā ķeiģeļceplī, iepriekš tiesāts par zādzību (bet dīvainā kārtā palicis ar abām rokām). Brīvajā laikā nogalināja sešpadsmit 8 - 15 gadus vecus zēnus. Metode - aizvilināja no mājām ar solījumu doties medībās, izrubīja ar akmeni, apmierināja dzimumtieksmi pretdabiskā veidā, nogalināja, ja nebija jau beikts, apraka seklā kapā un pa virsu uzlika svaigu maitu, lai nomaskētu līķa smaku.
Sods īsti Irānas garā: izpildīts vietā, kur veicis savus noziegumus, milzīga cilvēku pūļa priekšā (imho 5000 cilvēku ir tāds mērens Tumsas "lielkoncerts"), irānieši ļoti nopietni attiecas pret savu pilsoņa pienākumu un uz šādu brīvdabas pasākumu ņēm līdzi groziņu (bez sviestamizēm, bet ar akmeņiem), pirms nāvessoda izpildes augstākminētais vampīra jaunskungs saņēma 100 pātagas cirtienus, kuru laikā arī saņēma akmeņu lietu (mani izbrīna fakts, kā viņi netrāpa teiksim varas pārstāvjiem, kas izpilda sodu), turklāt kāds cietušā radinieks pamanījās izrauties caur apsardzi un sadurt tiesājamo. Pēc pātagas cirtieniem, izvēlēta cietušā māte, viņam uzmauca kaklā zilo cilpu un tika izpildīts nāvessods pakarot (otrs cilpas gals pie celtņa... un tā vairākus metrus augstumā cilvēks nosmok - googles tante piedāvā bildes).
Par liekulību - lūk, masu mēdijiem ļoti patīk šausmināties par Irānas krimināltiesībām - apspiestās sievietes, nāvessodi bērniem u.tml., bet šis gadījums aprakstīts ar tādu entuziasmu, ka bez maz vai starp rindiņām skaidri lasāms - cik labi, ka ir vēl kāda valsts, kas piekopj vecos labos zvērīgos sodus. Kur tad paliek uķi puki noziedznieciņi nostāja?