Apgabaltiesas gardrobiste jau kuro reizi šonedēļ man iedeva 118 numuriņu.
Kā zinādama.
Klausoties pārmetumos par manu nedrošo mēteļa nodošanas menieri, paspēju vien ievērot, ka ir viņā kaut kas raganīgs. Viedums kaut kāds. LU gardrobistēm vēl mācīties un mācīties (iespējams pat vēl ilgāk kā man līdz doktora grādam).

Bet tā nav šīsdienas gudrā doma.
Doma ir par to, ka es nespēju nopietni uztvert sievietes, kuras mēģina iestāstīt, ka baidās no asinīm visiem, kas vien ir gatavi klausīties.
Tas gluži vienkārši nav bioloģiskie iespējams. Un var kaut muti sausu izrunāt, ka tas lūk ir savādāk un nedod die's vēl piesaukt kvantitāti, jo bailes no asinīm ir reflektīvas un "iet pa zemo baiļu ceļu" (no sērijas ieraugi un baidies, nevis ieraugi, domā un tikai tad baidies). Par kvantitāti vispār nav vērts stāstīt, jo diez vai es pazīstu kādu cilvēku, kurš nošķiests ar svaigām asinīm, kas nākušas, piemēram, no pārsistas aortas, nekristu panikā.

Varētu vēl pieminēt, ka pati savulaik konsekventi atslēdzos pēc visādām asinsanalīzēm, bet tas bija pavisam, pavisam savādāk, lai gan neviens nav centies iedziļināties patiesajā stāstā - bērnam bail no asinīm un viss. Visa fiška ir pašā procedūrā, mani dzina izmisumā jau doma vien, ka MAN jāiet pie tantes, kas sagrābs MANU roku, iedurs pirkstā, nodarot fiziskas sāpes, un MAN būs jāapvalda savi refleksi - atdarīt ar to pašu vai vismaz atraut roku - vēl vairāk man jāļauj viņai žmiegt mans pirksts, jo asinsrite nekad nav bijusi mans sabiedrotais.