Nu ir aste bluķī!
Дожили - nav vairs neviena kursa, kurā varētu mierīgi (bez sekām) pasapņot vai pameditēt.

Vienīgais labums - kopš vilcienā esmu pasākusi lasīt "līķu grāmatu" pār plecu neviens vairs nekārstās. Neesam gan mēs indieši, kur ir tā saucamā neaizskaramo kasta, bet sabiedrībā tomēr pastāv kaut kāds aizspriedums pret cilvēkiem, kuru profesija saistīta ar mirušajiem.
Neesmu arī nekāda vārgule vai klasiska blondīne, kam visādu preteklību pieminēšana nosit apetīti, bet pēc tiesu medicīnas gribas aiziet uz kādu bāru un ieliet ribās rumu vai kaut ko tik pat stipru. Vainīga laikam ir apziņa, ka tā nav fikcija - tas tik tiešām ir noticis.
Tā kā otrdienās esmu pieejama dzerstiņiem.

Par patīkamām lietām runājot - kaļu plānus tuvākā laika kultūras dzīvei.
Programmā:
1) Popsa - šodien iegādāju biļetes uz Katie Melua - vadīšu māti ekskursijā uz Arēnu Rīga.
2) Nepopsa - nākošnedēļ cerams iegūšu brīvos līdzekļus, lai uzliktu savus nagus Múm koncerta biļetei.
3) Klasika - noskrēju gar Operas plakātiem - gribu uz Traviatu. Tas būtu ļoģisks turpinājums iepriekšējam apmeklējumam - Aīdai. Bet mani kaut kā attur fakts, ka iespējams tā opera, tā pat kā citas, ir sadirsta ar kaut kādiem mūsdienīgiem iestudējumiem.
Te es gribu paņerkstēt par Karmenu. Jau no bērnības mans sapnis ir bijis redzēt Karmenu ar visiem tiem spāniskajiem tērpiem, kaislībām un dejām, un tā... ar lielu vērienu vārdsakot, bet še tev! Tikai tāpēc, ka cienītajam Žagara kungam gribējās aizbraukt uz Kubu, man ir jšakatās kaut kas perverss! Skaisto kleitu vietā humpalu drēbes (arī ne tās pašas labākās)... un vispār fui! Kā tā var! Klasiskajās Operās nav vietas inovācijām!

Sapņu zeķbikses