Es tam nespēju noticēt! Es beidzot esmu viena!

Ļoti pilna diena!
Biju viesnīcas "Latvija" augšā. Stiklotie lifti, baisi, bet tajā pašā laikā tik mierīgi un droši pārredzēt visu no augšas.
Atkal gleznas.
Kaut kā šopavasar mani piesaista agresīvas krāsas apkārtējā vidē it sevišķi sarkanā...

Man laimei tomēr ļoti maz vajag, ar pāris vārdiem pietiek un tiem nemaz nevajag būt tiem vārdiem ko gribu dzirdēt, laikam esmu laimīgs cilvēks.

Vēl jo projām smaržoju pēc apelsīniem...
Esmu mehāniskais apelsīns...

Beidzot noklausījos visu ko vajadzēja.

Iedzēru zaļo tēju.
Tad vēlreiz iedzēru zaļo tēju.

Saku lasīt savu veco "profesionālo" DG, tāda nostalģija pēc pagājības uznāca. Un rakstīšanas stila izmaiņas, brīžiem skaļi smējos. Sajūtas gan iekonservētas perfekti tagad lasot atceros ko tajā brīdī jutu un atceros pat to, ko toreiz nepierakstiju. Vispār neomolīgi sametas paskatoties cik cilvēki ir lasījuši manus murgus.
Manas nedienas ar cukurūdeni tukšā dūšā pirms sacensībām, tā jau ir vietēja mēroga leģenda.
"Lai nomierinātos iedzēru cukurūdeni. Kā izrādās tā bija mana liktenīgā kļūda. Tik slikti man ilgi nebija bijis."
Un vienkārši jaukas pērles, kas šobrīd iet pie sirds.
"Dzert jau viņiem gribas, bet tikai kad nonāk līdz reālai darbībai, visa gribēšana pāriet tad jātusējās."
"Goda vārds es drīz pakāršos..."
"(..)tās augstās nostādnes īpaši nozīmē, ka jumts var aizbraukt."
"(..)radās tāda sajūta, ka viņš grib uz pusēm pārrauties un aizskriet gan pa labi, gan pa kreisi"
"Man jāturas pretī ne tikai sliktiem laika apstākļiem, bet arī amatieriem futbolistiem vai tā ir normāla dzīve? Bļaut uz visiem kas mēģina izbīdīt C un A punktu, lai uztaisītu vietu "vārtiem"."
"Ir viņam tomēr kaut kas galvā noticis, man domāt, ka vainīga ir pusmūža krīze."
Es biju tik jauks bērns...

Uz nakti jāpalasa kaut kas no tiem sakopētajiem materiāliem un tad rīt no rīta pirms prombraukšanas jāpieraksta.