Aijaijai, vēl jo projām nāk smiekli iedomājoties dāmu popu. Sieviešu vokālu industriālajā mūzikā vajadzētu aizliegt ar īpaši bargu likumu.
Un kāpēc tagad modē ir nācis tas EBM ar tuc-tuc vai tuc-tu-duc ritmu? Vai mums trūkst mākslinieku ar daudzveidīgu daiļradi (nu kaut vai Front 242 vai Wumpscut, nu tak ne jau saldi dziedošus sievišķus šķībās lateksa korsetēs!) tādu, kur pēc pirmajām dziesmām nenāk žāva (jo viss liekas tik šausmīgi līdzīgs).
Hocico gan jauks. Būtu vēl jaukāks ja es nebūtu iespiesta starp krūšturī tērptu spiedzošu, uz zābakiem lecošu dāmīti un rokas plivinošiem pus-pankiem pus-rivithediem, kad šamie sāka vārdu apmaiņu (ti čo? <-> a ti čo? stilā) atkāpos uz zāles aizmuguri, jo vēlamais acu kontakts bija panākts, kas šoreiz gan īpaši neko nedeva.
Brīžiem žēl sametās, ka visi centieni panākt, lai zālē esošie paceļ rokas, izgāzās, bet deju mūzika tomēr, pie tādas ir jādejo nevis jāplivina rokas. Un vispār, kas to būtu domājis, ka es varu padejot ar šņorzābakiem zibi-zibi apgaismojumā, no kā man parasti sareibst galva.