ausis glauda: Frontline Assembly - Lowlife
Aijaijai, vēl jo projām nāk smiekli iedomājoties dāmu popu. Sieviešu vokālu industriālajā mūzikā vajadzētu aizliegt ar īpaši bargu likumu.
Un kāpēc tagad modē ir nācis tas EBM ar tuc-tuc vai tuc-tu-duc ritmu? Vai mums trūkst mākslinieku ar daudzveidīgu daiļradi (nu kaut vai Front 242 vai Wumpscut, nu tak ne jau saldi dziedošus sievišķus šķībās lateksa korsetēs!) tādu, kur pēc pirmajām dziesmām nenāk žāva (jo viss liekas tik šausmīgi līdzīgs).
Hocico gan jauks. Būtu vēl jaukāks ja es nebūtu iespiesta starp krūšturī tērptu spiedzošu, uz zābakiem lecošu dāmīti un rokas plivinošiem pus-pankiem pus-rivithediem, kad šamie sāka vārdu apmaiņu (ti čo? <-> a ti čo? stilā) atkāpos uz zāles aizmuguri, jo vēlamais acu kontakts bija panākts, kas šoreiz gan īpaši neko nedeva.
Brīžiem žēl sametās, ka visi centieni panākt, lai zālē esošie paceļ rokas, izgāzās, bet deju mūzika tomēr, pie tādas ir jādejo nevis jāplivina rokas. Un vispār, kas to būtu domājis, ka es varu padejot ar šņorzābakiem zibi-zibi apgaismojumā, no kā man parasti sareibst galva.
Grendels man pašai ar netīk, pārāk tāds kaut kāds... klasisks, man vairāk patīk tas EBM kurš gandrīz vai robežojas ar industriālo roku, vai arī ja mūzikā ir kaut, kas interesants nevis copy paste kaut kāds šablons. Front 242 piemēram ir ļoti lipīga lirika (visu dienu var staigāt apkārt dungojot "I'm looking for this man to sell him to other men. To sell him to other men at ten times the price at least!")
Ar Hocico ir tā, ka tas kas patīk ir atkarīgs no garastāvokļa - agrīnā daiļrade viņiem tāda mazāk popsīga, bet beidzamos gados vairāk popsa iezogas (a varbut vaina tajos daudzskaitlīgajos remiksos)
Bet nu vis-vismīļākais ar man ir tieši remiks, kas ir izpelnījies pat telefonzvana statusu Spit As an Offense Suicide Commando remiksā
Suicide Commando vispār man ļoti mīļi