Nu, Lullius ir latinizējums. Ar tiem ir maķenīt citādi, manuprāt, nekā ar pārējiem -izējumiem, kaut vai to visuresamības dēļ. Kristofors Kolumbs? Kristobals Kolons?

Jā, bet. 1) viņš latīniski rakstīja maz, galvenokārt katalāniski un arābiski.
2) mēs to Lulliju nepārprotami esam saņēmuši no krievu, nevis no latīņu tekstiem.
3) sevišķi ērmīgi jūtos (esmu jutusies), kad mūsdienu organizācijas, kas, piem., bīda katalāņu literatūras projektus un ir nosauktas Ramon Llull, viņu literārās valodas tēva, vārdā, jāsauc par, piem., Raimunda Lullija, nevis Ramona Ļuļa vārdā.
4) tradīcija nav tik stipra, lai tu nevarētu ņemt un salauzt

Nu, ceturtajam punktam piekrist var viennozīmīgi. Par pirmo - itkā tā ir, taču viņa vis[at]pazīstamākais darbs ir un paliek "Augstākā vispārīgā māksla" ("Ars generalis ultima"), kas ir latīņu valodas korpuss.

Iedomājos, re, Dante ar tiek celts valodas tēva godā, latīniski rakstīja stipri daudz, bet mēs tak tāpēc nemēģinām viņa vārdu taisīt par Duranti Alageriju no rakstos fiksētas latinizētas formas Durante de Alagheriis . Un no Džovanni Bokačo sanāktu kaut kas daudz iespaidīgāks, tikai nejaudāju šobrīd meklēt latīnisko variantu (arī viņam latīnisko darbu gana daudz, un ietekme uz literārās valodas izveidošanos jo liela).

Dante gan tieši tiek slavināts par literārās augšupejas veicināšanu ārpus latīņu valodas, kaut vai sākot ar "Komēdiju", AFAIK.

Nu ja, tur jau ir abu (nē, visu trīsu) līdzība! Abi tiek dēvēti par kādas ārpuslatīņu valodas tēviem. Mans dārgais Ļuļs katalāniski gan dzejoja, gan prozoja. Runā, ka viņš viens no pirmajiem nelatīņu, proti, kādā romāņu valodā lietojis visādīgus smalko sfēru un zinātņu vārdus. Nu, vienvārdsakot, stipri pastiepa dažādos virzienos valodas lietojumu.
Un, re, viņš stiepj, stiepj, savu valodu, bet viņu te ņem un latinizē.

Tas, šķiet, ir pacēlies jau teju tradīcijas līmenī - latinizēt viņus. Ne jau tāpat vien Dekarta koordinātu sistēmu dēvē arī par kartēzisko.

Nojautu, ka pieminēsi šo vīru. Varbūt svarīgs ir arī lietojuma biežums un tradīcijas slāņa bizums? Kolumbu un Dekartu piesauc bieži, bet Ļuļs/Lullijs latviski ir parādījies pavisam maz.
Un man tomēr liekas svarīgi, ka Ļuļs ir tāds kā katalāņu valodas simbols (no tās pusmītu sērijas kā Rainis, kurš atdzejo Faustu un rada latviešu valodu).

Visnotaļ ir svarīgs. Ļuļu/Lulliju starp "cilvēkiem parastajiem" atpazīs teju neviens, un arī vēsturnieku/kulturologu aprindās viņš itin bieži figurē tikai kā astrologs un mistiķis, ne kā literāts un valodas kopējs; par Kolumbu, savukārt, vismaz dzirdējis ir katrs pirmais, un arī ar Dekartu (vismaz no matemātiskās, ja ne filosofiskās puses) nākas saskarties, kaut vai izglītojoties.

Tiesa gan, neatpazīstamība nedzēš nozīmīgumu vai vērtību. Drīzāk jau pretēji - ap mazāk zināmām personībām ir savērpts daudz mazāk tenku, pusmītu un "gultas leģendu".