:)

pie jūras dzīve tava, pūga tūļ?

febrārs + vencpil = tā viš i jau kuro gād

:)))

Mans teu apsveic un priecāj's!

Jezuss, jezuss, šitā ir baisa liga, tas dialekts. Savulaik sanāca man, čangalim, divas nedēļas vien Ventspilī nodzīvot. Pēc tam vēl kādus mēnešus trīs dabūju vākt galotnes vārdiem kopā, kamēr atpakaļam dabūju.

bet iedomājies es, nabaga bērns, normāls kurzemnieks, desmit gadu vecumā nokļuvu tai, ēēēē, Vidzemē, un skolotāji uzreiz secināja, ka es vārdus izrunājot tikai līdz pusei. vo, vēlīna bērnības trauma!
man gan visvairāk patika, kā runāja mana ome. te Ventspilī viņi runā nepareizi :)
bet runāt kā ome es nemāku, ak vai.

Aber, kur runā pareizi kurzemnieciski? Man, diemžēl, tādas pamatīgas pieredzes nav, pirmo reizi Kurzemē biju 80to beigās ij to pašu Ventspilī. Vēlāk ir sanācis komunicēt ar Kuldīdzniekiem, taču ne ar sirmmāmuļām :(

tā ir, kad paralēli dara vairākas lietas - kuldīdzniekiem, liepājniekiem un talsēniem, protams.

katrs viens runā vispareizāk!
bet man visvairāk patika, kā runāja mana tēva māte, nekādu skolu un televizoru nesamaitāta. nu labi, divas ziemas viņa skolā bija gājusi, vēl pirms Pirmā pasaules kara (manos senčos visi bērnus ieviesa vēlu). pasaulē skaistākās intonācijas,kuras es vairs nemāku. visskaistāk pagarinātie patskaņi pirms r...

Nu, jā, tā tās valodas pazūd. Nez vai saglabāti kādi ieraksti, protams. No pilnīgi visās citās nozīmēs puses, ļoti mīļš ir moments no pērnvasaras, kad centāmies saganīt manā uzvārdā nodēvēto dižakmeni. Pie Baltkrievijas robežas sastapām divas kundzītes, kuras runāja apbrīnojamā poļu, baltkrievu un latgaļu valodas mikslī, riktīga bērnības garša. Bija ļoti īpatnēja tā sajūta, kad, pēc kundzīšu uzklausīšanas, pavērsos pie līdzbiedriem un izrādījās, ka viņi nav sapratuši pilnīgi neko. Nu, tā ka ne mazdrusciņas.

apsveicu :)

nu tu i zvērs, i tu zin, ko mēs jau dikt gaid? leitīšus, tos gaid. tā ka tā.