pagāšnedēļ skrienot orientēšanos arī izcēlu buku. pēc pāris km vēlreiz to pašu.

Ļoti vietā būtu stāsts par klasisko "profenes beidzēju", kurš nu jau ir ne tikai guļbūvēs specializējies namdaris, bet arī koktēlnieks, kurš, skrienot ikrīta krosu Kanādā(pēc kaut kādas tur apmaiņas programmas), secināja, ka tas, kurš, skaļi elšot, skrien ar viņu vienā virzienā, nav kaut kāds Homo sapiens, bet ir Ursus arctos:))

sabaidīju mājiniekus ar savu skaļo smiešanos :)
bet vispār tagad pienāktos smalkā un bailīgā balstiņā pīkstēt: nav smieklīgi, nemaz nav smieklīgi!
tiešām negribētos kādreiz uz skrejceļa iztraucēt sivēnmāti ar sivēniem, jo kokos rāpties es diez ko labi nemāku.

neskaitāmas reizes esmu izcēlis sivēnmāti ar mazajiem svītrainajiem. viņi parasti tup egļu biežņā un tikai tad kad kāp virsū, tad sivēnmāte ierukšķas un mierīgi tipina prom, bet sivēni visi smukā rindiņā rāmi skrien nopakaļ. līdz nākamajai biežņai. ja esi neatlaidīgs un seko arī tur, tad vēlreiz ierukšķas par norādījumu bērneļiem, ne miera traucētājam. trešajā reizē jau sāk mukt nervozāk.
ar kuili var dabūt sirdstrieku. tas savā paņčkā tup līdz pēdējam, tad lec stāvus gaisā pārbijies ar visu savu pustonnu. tad mūk un jož prom kritalas briķšķinādams.
agresīvs kuilis var būt ja aizšauts, ja nevar paiet, un tu mēģini bakstīt ar sprunguli.

paldies! mani ir satraumējuši medniekstāsti, ko ļoti agrā bērnībā saklausījos no opapa draugiem. tātad ar viņu muti runāja ļerga, nevis patiesība :)

mūsu ģimenē viena no trim mežacūkām ir nomedīta brāļasievai pastaigājoties pa mežu ar foksterjeru un foksim uzskrienot uz cūkģimenes pikniku, kurā gadījās aizkost vienu no bērneļiem. I. dabūja rāpties eglē, jo cūkumāte nav samierinājusies ar zaudējumu un briesmīgi nikni nēsājusies ap notikumua vietu. sunis protams, aizlaidies. mazā rukša paklājiņu aiznesa kādas žurkas nākamajā ziemā.

ir gan krutāk:)