kas tad nu?

tas teksts. tas 2666. un tas, kā viņš mani iespaido. tajā "drausmīgi" ir arī stipri daudz izbrīna un apbrīna. bet tik un tā drausmīgi.
un nojaušu, ka šāda tipa ierakstu vēl būs daudz :) un droši vien viņi būs tikpat stostīgi īsi, jo tā droši vien ir kā pretošanās drausmīgajam romānam, kurā vārdu ir daudz. drausmīgi daudz.

nu, cīnies:) labi, ka runa ir tikai par tekstu (ceru, ka tevi neaizvainos "tikai")

nea, neaizvainos :)
brīdinu, ka arī turpmākās gaudas, vaidi utt. ar tagu "2666" būs par tekstu. jo es zinu, ka vaidēšu un klabināšu zobus, un man rādīsies murgi, un reizēm es neizturēšu un žēlošos arī te. jo tas Bolanjo ir pilnīgi traks. un drausmīgs, jā.

Lasot jau arī ir "drausmīgi, drausmīgi, drausmīgi". :)

es vēl neesmu aizmirsusi tos staignos murgus, kas man rādījās tolaik, kad lasīju pirmoreiz. tagad bažīgi gaidu, kad atkal sāksies. jo noteikti sāksies. brrr.
(paraksts: stulbā mazohiste, kas meistarīgi piemeklē sev tulkojamos darbus)

Murgi man laikam (bet neesmu drošs!) gāja secen, bet pēc "Daļas par noziegumiem" es vienkārši vairs nesapratu, ko iesākt. Bet laikam tādēļ tā arī kļuva par vienu no manām "gada grāmatām" vai kā to nosaukt.

Bet pēc šāda nezvēra piebeigšanas vismaz varētu būt īpašs gandarījums?