- mēs cēlām, cēlām un uzcēlām!
- 21.1.12 12:46
- uffff. pabeigts. un pat miegs pa virsu jau izgulēts. pagājušais gads nu patiešām ir cauri, re, taisni uz ķīniešu jaunogadu. nav nemaz tik slikts rādītājs, ņemot vērā, ka no aizpagājušā gada parādiem atbrīvojos tikai pagājušajā oktobrī. vismaz trīs pēdējos mēnešus esmu strādājusi drusku par daudz un mazliet par tālu aiz noguruma robežas. bet laikam nekad neiemācīšos novērtēt savus spēkus, rēķināties ar visiem neparedzamajiem apstākļiem utt. ja līdz šim vecumam pie īstenības apjēgas neesmu tikusi, tad jau laikam netikšu nekad. tāpēc atliek samierināties, nopūsties un zināt, ka līdzīgi murgu periodi būs arī turpmāk. un, spriežot pēc tā lokšņu daudzuma, kas ir pielīgts vai aizrunāts, būs noteikti. nu, nekas. tagad varētu beidzot ķerties pie mājas tīrīšanas, tad iet pretī ciemiņām un tad ar ciemiņām kopā uzcept olīvmaizi. pārvēršam ciemiņu barošanu par atrakciju virtuvē, ja itin nemaz nav bijis laika/spēka ēdamo sagādāt iepriekš. un vismaz viena katanas partija derētu pie vīna. jā.
savāds vieglums iekšā, kad šitais saspringums ir atlaidies. bet mans kroņa numurs pēdējā dzīves un darba posmā bija aizmigšana pie zobārsta. krēslā, kamēr visi tie rīki bakstās un urbelējas pa mani. savdabīga pieredze: mosties no "platāk, lūdzu". ķīniešu jaungada apņemšanās varētu būt tāda: plānot diennakti tā, lai pie zobārsta krēslā ciet nemigtu. pie frizieres esmu ar mieru gulēt arī turpmāk (tas man gadījies daudzreiz). - 12 rakstair doma
- 21.1.12 13:06
-
vai, es arī guļu ir pie friziera, i pie zobārsta.
- Atbildēt
- 21.1.12 23:09
-
cik labi ir nebūt vienam dīvainībās :)
jaunībā, nu ļoti jaunībā, esmu aizmigusi stāvot kājās trolejbusā. - Atbildēt
- 21.1.12 13:43
-
Zupā! Zupā! Zupā!
- Atbildēt
- 21.1.12 23:09
-
Bučāāā!
- Atbildēt
- 21.1.12 15:38
-
Te nu jau kuro reizi apliecinās Hofstadera likuma patiesums
"It always takes longer than you think it will take, even when you take into account Hofstadter's Law" - Atbildēt
- 21.1.12 23:14
-
trakums ir tāds, ka es vispirms saplānoju visu mierīgi un saprātīgi, salieku lielos darbus ar lieliem termiņiem, bet pēc tam tās spraugas netīšām aizpildās ar visādiem sīkākiem darbiem, un tad iestājās blakusapstākļi, un tad... vienvārdsakot, bezcerīgi.
- Atbildēt
- 21.1.12 16:09
-
man jau sen ir doma pārtraukt lit.tulkošanu un pievērsties beidzot akadēmiskām nodarbēm. varbūt arī tu gribi atgriezties pie ensenjancas? atceries, cik TAS BIJA FORŠI!!!???
- Atbildēt
- 21.1.12 23:17
-
ne, ne! es negribu iet no mājas ārā tad, kad tas noteikti ir jādara. no mājas es gribu iziet tikai tad, kad es to gribu.
un tas pats sakāms par cilvēku satikšanu. ne, ne, nebūs nekādas ensenjancas vairāk. tas bija forši, jā (paldies, student!), bet vairāk negribu. - Atbildēt
- 21.1.12 18:40
-
lemurinke, tu esi lauva. bučas!
- Atbildēt
- 21.1.12 23:18
-
rrrr! skauju! šī bija tik lieliska diena! es visu dienu darīju brīnišķīgu ārpusdatora neko!
- Atbildēt
- 21.1.12 23:02
-
speeki, terminji, atviegljumi, eto yezhiku ponyatno, bet vai ir gandariijums/prieks tai visaa (skat. manu peed. ierakstu)? ja nav > estamos listos de regresar a la enseñanza?
- Atbildēt
- 21.1.12 23:25
-
ir gandarījums. jo, redzi, man ir amatnieka galva. man vajag, lai es darbam redzu reālu, taustāmu rezultātu, par kuru varu justies atbildīga. un vēlams, lai tas kādam patiktu/noderētu. man nevajag, lai tā būtu superkrutā māksla. un nevajag, lai katrs teksts lasītājiem katarsē rautu nost jumtu.
grāmatiņas cepot, to padarītā darba sajūtu ir visai viegli dabūt vidēji ik pēc trim mēnešiem :) bet, kādam kaut ko mācot, tas viss ir tik ļoti abstrakti un netverami, ka man nav piemēroti.
- Atbildēt