Fricis Bārda. Vecā pirtiņa.
Aiz rudzu stūrīša, pie bērzu birzīša, zaļā pļavmalī pavēnī vecā pirtiņa sēd.
Sēd gluži salīkusi un lietū izmirkusi- ar salmu boļeni un dūmu seģeni
kā melna vecenīte, kā ubadzīte.
Tai lodziņš viens pats kā tumša acs. Bet bezzobu mutē īss nozelēts luļķīts drebēdams turas un kuras...
Ak, manu pelēko večulīt! Uz rudeni tevi jau projām grib dzīt! Tu sēdot un pīpējot, pīpējot- bet sildīt nemaz mūs vairs negribot!
Tad atnākšot jauna-ar cigāriem un strīpainiem silegļu lindrakiem. Kad tā sev dūmu seģeni siešot- pat circeņi klēpī no karstuma diešot...
Sestdienas vakars gurdeni tumst, vecā pirtiņa sēd un skumst... ------------------- Nurenu.Īstenībā , ja tā paskatās,' loti laikmetīgs dzejolis.
|