Fricis Bārda. Vecā pirtiņa.

Aiz rudzu stūrīša,
pie bērzu birzīša,
zaļā pļavmalī
pavēnī
vecā pirtiņa sēd.

Sēd gluži salīkusi
un lietū izmirkusi-
ar salmu boļeni
un dūmu seģeni

kā melna vecenīte,
kā ubadzīte.

Tai lodziņš viens pats
kā tumša acs.
Bet bezzobu mutē
īss nozelēts luļķīts
drebēdams turas
un kuras...

Ak, manu pelēko večulīt!
Uz rudeni tevi jau projām grib dzīt!
Tu sēdot un pīpējot, pīpējot-
bet sildīt nemaz mūs vairs negribot!

Tad atnākšot jauna-ar cigāriem
un strīpainiem silegļu lindrakiem.
Kad tā sev dūmu seģeni siešot-
pat circeņi klēpī no karstuma diešot...

Sestdienas vakars
gurdeni tumst,
vecā pirtiņa
sēd un skumst...
-------------------
Nurenu.Īstenībā , ja tā paskatās,'
loti laikmetīgs dzejolis.