Un ziniet kā man sāk pietrūkt? Vecās labās interneta anonimitātes, vietas, kur izstāstīt nepiedienīgu sapni, kur fantazēt par neiespējamām lietām, kur aprunāt dīvainos kolēģus. Vietas, kur man nav jāuzvedas piedienīgi, statusam atbilstoši un jācenzē katra doma. Jā, drusku pietrūkst.

Vakar Viņam pastāstīju par Dzegužkalna Lampu. Ne jau detaļas, protams, tikai faktus. Lai nojauš, ka arī es varu būt neprātīgi vieglprātīga un ļauties..

Viņš noteikti domā, ka mani ļoti interesē pārspriedums par tēmu "Džeims Bonds laiku lokos", un nenojauš, ka es vispār neko nesaprotu. Tikai klausos viņa balsī, mēģinot apklusināt aptrakušos taureņus un kožot lūpās, lai nejauši nepateiktu "piekāst to Bondu, noskūpsti mani"..

Tā neatvairāmā vēlme iebraukt ar pirkstiem viņa matos. Pieliekties tik tuvu, lai sajustu viņa smaržu. Pieskarties...

Šonakt ielaidos viegli erotiskā dēkā ar cilvēku, kurš bija atnācis uz pārrunām un kandidēja uz visnotaļ vadošu amatu. Ha.

Šorīt iemetās manī "tā jocīgā sajūta". Tādas kā bailes, tādas kā nelāgas priekšnojautas. (Nu, jūs taču ziniet to sajūtu, kura iemetās, piem. gaidot aiz ārsta kabineta durvīm.)

Iemesla nav. Bet man nepatīk tā sajūta.. Zinot to, ka intuīcija ir mana stiprā puse.. Varbūt viņa grib man kaut ko teikt, bet es nesaprotu.. :(

Rīta pustumsā skatījos uz izgaismoto dzelzceļa tiltu. Un tad ieraudzīju izrotāto Origo un atcerējos. Atcerējos, ka Rīga naktī (tumsā) - gaismas, gaismiņas, skatlogi un noskaņa - bija viens no 5 iemesliem, kāpēc rīta rasu, putnu dziesmas pļavās un plašumus līdz pat apvārsnim nomainīju pret izplūdes gāzēm un pilsētas burzmu.

1. Dusmās (strīdos) es mēdzu aizbāzt ausis, dipināt ar kājām pa zemi un kliegt "es neko nedzidru, es neko nedzirdu".
2. Es bieži raudu. Par niekiem. Par kaut ko pašas izdomātu.
3. Man ir bailes no trepēm.
4. Dažreiz, pa kluso es ieēdu speķi (ceptu vai žāvētu), bet citiem saku, ka es viņu neēdu. Un vēl es dažas reizes esmu pa kluso macDonaldā iegājusi.
5. Mani šausmīgi kaitina nedabīgi smiekli.

Šorīt autobusā (rīta autobuss vispār ir tā vieta, kur nāk prātā visādās ģeniālas domas) aizdomājos par to, ka pagaidām manai dzīvei nav gredzenveida scenārijs. Loģiski domājot, lai būtu happy end, man būtu vajadzējis nejauši atkal satikt un palikt kopā ar čali, ar kuru sākumā mēs tikai draudzējāmies (kā čomi), vēlāk šad tad kaut kā nejauši pārgulējām aiz neko darīt, un tusējām kopā, novērtējot viens otra "jaunās mīlestības", skatoties, kā viens vai otrs atkal šķiras (vai vienkārši neatrod to, kas gaidīts), un raudājām piedurknē un atkal šad tad nejauši pārgulējām. Nu ja. Un pēc loģiska scenārija viņš būtu bijis tas, kuru atkal kaut kad satiekot, pār mums būtu jānāk apskaidrībai, ka mēs tāču bijām viens otram īstie. (nē, "mana labāka drauga kāzas" es neskatījos)

Jau kaut kur ap VEF tiltu es padomāju, ka īstenībā manā dzīvē ir tik daudz notikumu, kuriem loģiskam noslēgumam un gredzenveida scenārijam, būtu vajadzējis beigties savādāk. varbūt tas nozīmē, ka vēl nekas nav beidzies?

Vienīgi tas, kā ir noticis, ir bez kādas loģikas un pretēji līdz šim apskatījiem scenāriju veidiem.

Laukmalē gar vāciešu kapu kanti salasīju sēnes. Līdzīgas maxovikiem, kuras citi ēd, bet mēs ne. Drošības pēc, pirms cepšanas vēl arī novārīju. Bija patiesi garšīgi. Neilgi pēc vakariņām nonācu tālā pagātnē, kad sievietēm bija aizliegts balināt matus. Pirmkārt es pierādīju, ka, balinot šķipsnās, šo nejēdzīgo likumu var apiet, un otrkārt, es izgudrojo folliju (atņemot sirmūsainam onkam pusapēstu šokolādes tāfeli sudrabainā papīrā) un man liekas, ka man apsolīja pat uzcelt pieminekli.

Droši vien, ka tas ir tikai rudens.

Šorīt, skatoties caur aizmiglotu autobusa logu, es pēkšņi sajutos tik ļoti tukša. Un man pat negribējās par to aizdomāties.
Droši vien, ka tikai rudens. Varbūt tāpēc, ka solītie skeleti no skapja tā arī nelien pretī. Varbūt tāpēc, ka pēdējais trakais rudens, kad es mazliet ļāvos neatļautai kaislībai, bija.. sen. Bet tieši tagad ir tas brīdis, kad man gribās kaut ko. Kaut ko, kas neļaujas nosaukties vārdos, kaut ko, kas būtu tikai man vienai zināms, saprotams un izdzīvojams. Varbūt sākumam pietiktu ar mazu virtuālu flirtu? Varbūt pēc tam gribēsies ko vairāk? Varbūt uznāks vēlme dzīvi sagriezt kājām gaisā?

Bet sākšu ar mazumiņu. Ar to, kā man mazliet pietrūka...

( it kā jau Hepī end, bet varbūt vajag papildināt!:))Un tikai izlasot ar visiem komentāriem, Tu, mīļo draudziņ, sapratīsi šī māxlas darba patieso vērtību. hau. )