Vai jūs maz nojaušat kāds.. 

trešdien, 25.03.2009 @5:25 pm | Amnestija un Objektivitāte

Vai jūs maz nojaušat kāds spēks slēpjas pašapmāna? e.g. (autogēnajā treniņā). Krājiet dārgumus! Laikus! Ar to nodarbojas bērni, ko interesē viss; laulātie draugi, kam ir nevis viens, bet divi, trīs un vairāk bērnu; kolekcionāri; cilvēki, kuriem mājā ir dažādi dzīvnieki un kuri atrod visādus vaļas priekus; cilvēki, kas veltijuši sevi mākslai, zinātnei, jebkuram pārpersoniskam darbam; tie starp citu, ir arī tie, kuriem dažkārt pārmet vieglprātību, juceklīgumu, nepastāvību, laimīgie sangvīniķi. Ideja ir skaidra: vajadzīga iekšējo vērtību rezerve. Vajadzīgs arī neaizskaramais krājums.. Ja sangvīniķis palēkdamies skrien no vienas vērtības uz otru, no otras uz trešo un tā tālāk, ja flegmātiķis izvēlas supervērtību kā pieredzējusi namamāte dārzeni un ar mīlestību to konservē veselā saprāta burkā, tad ko lai dara holeriķi un melanholiķi, tie, kam viss ir nopietnie un uz ilgu laiku, bet svārsts ik brīdi ir gatavs norauties no "naglas" un nogrimt elles bezdibenī? Ja tādiem cilvēkiem sabrūk supervērtība e.g. mīlestiba vai prestižs, viņiem viegli rodas tas, ko psihiatrijā sauc par "depresīvo aizslietni": negatīvā supernozīmība izplatās smadzenēs kā melna uguns, un vērtības dziest no iekšienes, pēkšņi, visas uzreiz, un nav mērogu, un zūd mērķi, vajadzības un intereses - zūd dzīves jēgas sajūta.. Riskēšu definēt gudrību vēl arī kā prasmi rotaļāties pašam ar sevi, kā īpašu drosmi - dot sev tiesības uz iekšējo realitāti. Nemaldinot sevi, noslēgt ar sevi vienošanos, kam ir ticības spēks, kā to dara aktieri un bērni, kuri saglabā rotaļā gan realitātes sajūtu, gan "izdomāto apstākļu" iekšējo patiesīgumu.
Cilvēkam ir nepieciešami gan sapņi, gan ilūzijas; svarīgi tikai, lai nevis tie vadītu viņu, bet viņš tos un ar to starpniecību - sevi.
.. Cik daudzi cilvēki kļūst par iztēles vai iztēles trūkuma upuriem, neņemos spriest, bet jebkurā traģēdijā vienmēr vainīga liktenīgā negatīvā supernozīmība, vai kas ir tas pats, liktenīgais pozitīvās supernozīmības trūkums.. Nesen runāju ar 18 gadu vecu meiteni, kuru tiko izglāba Skilosofska institūtā. Viņu pametis iecerētais; es domāju, kāds atēdies lovelass, nē, tāds pats patmīlīgs muļķītis, puišeis, atcerējies, ka viņam jāmācas. Diagnoze - vērtību savstarpējais saistijums. Supernozīmības sašaurina apziņa, normāla meitene.. Ko viņai varēja ieteikt - iemīlēties uzmanīgāk?
Kad tā ir, sarunas nepārliecina, bet padomi kļūst vulgāri. Supervērtība-iemīlēšanās-dzīves jēg - kad tās nav, kad dzīvē nekā tai līdzīga vai lielāka, cilvēkā rodas pelēka nāve, skumjas, kas kliedz, ka nav vairs jēgas dzīvot. Bet tas, kurš vismaz zina, ka dzīves jēga ir atkarīga arī no viņa, saņem liktenīgājā brīdi glābšanas riņķi.