Kurvjzieža kontemplācijas

Maijs man kā pājūtelīgai un sentimentālai būtnei allaž ir divējādi saasinājis uztveri. No vienas puses - visa tā uzbudinošā plaukšana un ziedēšana, pēkšņi iestājusies gaisma un aukstais bet dzidrais gaiss man mēdz izsaukt kādu jocīgu eiforiju, ko pavada pavisam fizioloģiski drebuļu un reiboņu uzplūdi, kā arī atmodina klaiņotkāri un iestigšanu poetizētās apcerēs. No otras puses - šis gadalaiks man visa mūža garumā saistījies ar gana skumjiem pārdzīvojumiem. Gan tuvinieku nāves, gan visādas nelaimīgās mīlas agrā jaunībā, gan šķiršanās pieaugušākos gados. Un tad vienmēr man licies, ka kontrasta spilgtums liek stiprāk sajust gan sāpes (jo tas taču ir bezgala netaisni, ka pasaule ir tik krāšņa un priecīga, kamēr es raudu), gan arī apkārtējo skaistumu, līdz es varu stundām meditatīvi blenzt uz kādu pusatvērušos lapu vai ziedu.

Pēdējos gados, kad nekas sirdi plosošs, paldiesdievam, nav noticis, traģiskās emocijas aizstāj noguruma un panīkuma sajūta. Mētājos kā tāda trauklupata zem ceriņkrūma. Tik neiederīgi nomuļļājusies visā tajā plauksmē un dailē. Un nekā poētiska šajā kontrastā nav.