![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Nonākot Gruzijā, tu, sieviete, piepeši saproti, ka piederi skaistajam dzimumam. Ak jā, un vājajam dzimumam arī.
Kad 2.augusta rītā iznācu no viesnīcas Tbilisi centrā, tērpta vienā no savām piedienīgākajām vasaras kleitām, desmit minūšu laikā sapratu, kā justos, kaila iegrūsta huzāru kazarmās. Nē, es pēdējos 7-8 gados īpaši neesmu cietusi no vīriešu uzmanības trūkuma. Ne Francijā, ne Itālijā, ne Korsikā... pat Latvijā ne. Un tomēr - tik koncentrētas uzmanības devas man bija par stipru.
- Vo vsjom mire mužčini ļubjat ženščin, - man dažas dienas vēlāk teica kāda gudra gruzīniete, - no tak, kak zdjesj, v Gruziji, ih ņe ļubit ņikto i ņigdje.
Ja esi sieviete, turklāt ne īpaši veca, ne īpaši neglīta, tad, vienatnē ejot pa ielu, jārēķinās, ka tev nemitīgi kāds miegs ar aci, sūtīs gaisa skūpstus, garāmbraucošās mašīnas taurēs un to vadītāji, izliekušies pa logiem, gruzīniski bārstīs - tak velns viņu zina, ko - varbūt neķītrus piedāvājumus, varbūt izsmalcinātus komplimentus, varbūt vienkārši draudzīgus sveicienus. Vispirms tas šķiet glaimojoši, pēc tam uzjautrinoši, tad mulsinoši, vēl pēc mirkļa sagrābj niknums un panika. Nav ne jausmas, kā reaģēt un vai vispār nevajadzētu atgriezties viesnīcā sameklēt džinsus un kādu aseksuālu maisveidīgu džemperīti. Ar laiku - man tas prasīja aptuveni trīs nervozas stundas - pie situācijas var pierast un uz vīriešiem pārstāt reaģēt, ja vien nav īpašas vajadzības. Piemēram, ja negadās neviena pretimnācēja sieviete, bet tomēr ļoti vajag kādam pajautāt ceļu.
Situācija radikāli mainās, kad kādam vīrietim esi pajautājusi, kā nokļūt no punkta A līdz punktam B, un viņš tevi pavada līdz ielas stūrim. Tiklīdz tev kāds soļo blakus, tu vairs neesi "bezhozjainaja", apkārtējie to respektē, noslāpē savus mednieku instinktus un tu jūties kā ietērpta kādā burvju cepurē, kas padara neredzamu, vai vismaz parandžā.
Vīrietis, kurš soļo tev blakus - nav svarīgi 30 sekundes vai pusstundu - pārvēršas tavā sargeņģelī un apgādniekā. Neatkarīgi no tavām vēlmēm.
- Morožeņij hočeš?
- Spasibo, ņea!
- Budješ!
Un saldējums tiek nopirkts, lai iegrūstu manā sasvīdušajā plaukstā. Izmest nebūtu lāga, patencinu un apēdu. Pateicoties gruzīnu vīriešiem, esmu apēdusi Gruzijā ļoti daudz saldējuma un izdzērusi ļoti daudz skārdeņu alus. Man nav ne jausmas, cik tur maksā kāda no šīm lietām.
Gadījumā, ja nokļūšana no punkta A līdz punktam B iespējama tikai, izmantojot pilsētas sabiedrisko transportu, vīrietis, kurš tevi pavadījis līdz transporta līdzekļa pieturai, uzskata par savu pienākumu tavā vietā samaksāt par braucienu (maksa pārrēķinot sanāk 7-20 santīmi)un izskaidrot vadītājam, kur tevi jānogādā. Vadītājs, kad misija realizēta, izkāpj, lai tevi gabaliņu pavadītu, izskaidrotu tavu tālāko maršrutu un cita starpā pastāstītu, ka viņu sauc Lerijs, viņš nu jau divus gadus strādā tieši otrajā līnijā un kad tu nākamreiz būsi Gruzijā un tev būs kādas problēmas, vari viņam piezvanīt. Tālruņa numurs tiek uzrakstīts uz biļetes. Starppilsētu autobusos un mikriņos - izplatītākais Gruzijas transporta līdzeklis - ceļabiedrs, kuram gadījies sēdēt tev blakus, jo īpaši, ja esi uzdevusi kādu jautājumu, tādējādi nododama savu ārvalstnieciskumu, kļūst par tavu aizbildni arī apstāšanās pauzēs un, ignorējot tavus biklos protestus, samaksā gan par tavu minerālūdeni, gan benzīntanka tualetes apmeklējumu.
Jāatzīst, ka pati biju nedaudz pārsteigta, cik ātri pielāgojos šai izlutinātā, nevarīgā bērna (vai varbūt - dienvidu sievietes?) lomai. Aizbraukšanas dienā, apcerot nokļūšanu līdz lidostai, pieķēru sevi, bezrūpīgi nodomājot: "Ak, gan jau - piezvanīšu Soso, viņš taču nokārtos." ...Un pašapzinīgā feministe, paslēpusies manas apziņas dzīlēs, pietvīka kā sarkanā plūme.
Un tomēr, un tomēr... Lai cik sasodīti patīkami nebūtu mirkli līdz mielēm (par mielēm uzrakstīšu citreiz!) izbaudīt tiesības uz nevarību, trauslumu, pakļāvību un apjūsmošanu, nokļuvusi atkal Rīgā, es uzelpoju atviegloti kā pēc ģipša noņemšanas lauztai kājai. Uzvilku sarkanu, dekoltētu kleitiņu. Staigāju pa dzimtajiem bulvāriem, ēzdama pašas pirktu saldējumu. Smaidīju, skatīdamās pretimnākošajiem tautiešiem acīs un izbaudīju viņu mulsumu, kā arī savu lielisko brīvību.
Kad 2.augusta rītā iznācu no viesnīcas Tbilisi centrā, tērpta vienā no savām piedienīgākajām vasaras kleitām, desmit minūšu laikā sapratu, kā justos, kaila iegrūsta huzāru kazarmās. Nē, es pēdējos 7-8 gados īpaši neesmu cietusi no vīriešu uzmanības trūkuma. Ne Francijā, ne Itālijā, ne Korsikā... pat Latvijā ne. Un tomēr - tik koncentrētas uzmanības devas man bija par stipru.
- Vo vsjom mire mužčini ļubjat ženščin, - man dažas dienas vēlāk teica kāda gudra gruzīniete, - no tak, kak zdjesj, v Gruziji, ih ņe ļubit ņikto i ņigdje.
Ja esi sieviete, turklāt ne īpaši veca, ne īpaši neglīta, tad, vienatnē ejot pa ielu, jārēķinās, ka tev nemitīgi kāds miegs ar aci, sūtīs gaisa skūpstus, garāmbraucošās mašīnas taurēs un to vadītāji, izliekušies pa logiem, gruzīniski bārstīs - tak velns viņu zina, ko - varbūt neķītrus piedāvājumus, varbūt izsmalcinātus komplimentus, varbūt vienkārši draudzīgus sveicienus. Vispirms tas šķiet glaimojoši, pēc tam uzjautrinoši, tad mulsinoši, vēl pēc mirkļa sagrābj niknums un panika. Nav ne jausmas, kā reaģēt un vai vispār nevajadzētu atgriezties viesnīcā sameklēt džinsus un kādu aseksuālu maisveidīgu džemperīti. Ar laiku - man tas prasīja aptuveni trīs nervozas stundas - pie situācijas var pierast un uz vīriešiem pārstāt reaģēt, ja vien nav īpašas vajadzības. Piemēram, ja negadās neviena pretimnācēja sieviete, bet tomēr ļoti vajag kādam pajautāt ceļu.
Situācija radikāli mainās, kad kādam vīrietim esi pajautājusi, kā nokļūt no punkta A līdz punktam B, un viņš tevi pavada līdz ielas stūrim. Tiklīdz tev kāds soļo blakus, tu vairs neesi "bezhozjainaja", apkārtējie to respektē, noslāpē savus mednieku instinktus un tu jūties kā ietērpta kādā burvju cepurē, kas padara neredzamu, vai vismaz parandžā.
Vīrietis, kurš soļo tev blakus - nav svarīgi 30 sekundes vai pusstundu - pārvēršas tavā sargeņģelī un apgādniekā. Neatkarīgi no tavām vēlmēm.
- Morožeņij hočeš?
- Spasibo, ņea!
- Budješ!
Un saldējums tiek nopirkts, lai iegrūstu manā sasvīdušajā plaukstā. Izmest nebūtu lāga, patencinu un apēdu. Pateicoties gruzīnu vīriešiem, esmu apēdusi Gruzijā ļoti daudz saldējuma un izdzērusi ļoti daudz skārdeņu alus. Man nav ne jausmas, cik tur maksā kāda no šīm lietām.
Gadījumā, ja nokļūšana no punkta A līdz punktam B iespējama tikai, izmantojot pilsētas sabiedrisko transportu, vīrietis, kurš tevi pavadījis līdz transporta līdzekļa pieturai, uzskata par savu pienākumu tavā vietā samaksāt par braucienu (maksa pārrēķinot sanāk 7-20 santīmi)un izskaidrot vadītājam, kur tevi jānogādā. Vadītājs, kad misija realizēta, izkāpj, lai tevi gabaliņu pavadītu, izskaidrotu tavu tālāko maršrutu un cita starpā pastāstītu, ka viņu sauc Lerijs, viņš nu jau divus gadus strādā tieši otrajā līnijā un kad tu nākamreiz būsi Gruzijā un tev būs kādas problēmas, vari viņam piezvanīt. Tālruņa numurs tiek uzrakstīts uz biļetes. Starppilsētu autobusos un mikriņos - izplatītākais Gruzijas transporta līdzeklis - ceļabiedrs, kuram gadījies sēdēt tev blakus, jo īpaši, ja esi uzdevusi kādu jautājumu, tādējādi nododama savu ārvalstnieciskumu, kļūst par tavu aizbildni arī apstāšanās pauzēs un, ignorējot tavus biklos protestus, samaksā gan par tavu minerālūdeni, gan benzīntanka tualetes apmeklējumu.
Jāatzīst, ka pati biju nedaudz pārsteigta, cik ātri pielāgojos šai izlutinātā, nevarīgā bērna (vai varbūt - dienvidu sievietes?) lomai. Aizbraukšanas dienā, apcerot nokļūšanu līdz lidostai, pieķēru sevi, bezrūpīgi nodomājot: "Ak, gan jau - piezvanīšu Soso, viņš taču nokārtos." ...Un pašapzinīgā feministe, paslēpusies manas apziņas dzīlēs, pietvīka kā sarkanā plūme.
Un tomēr, un tomēr... Lai cik sasodīti patīkami nebūtu mirkli līdz mielēm (par mielēm uzrakstīšu citreiz!) izbaudīt tiesības uz nevarību, trauslumu, pakļāvību un apjūsmošanu, nokļuvusi atkal Rīgā, es uzelpoju atviegloti kā pēc ģipša noņemšanas lauztai kājai. Uzvilku sarkanu, dekoltētu kleitiņu. Staigāju pa dzimtajiem bulvāriem, ēzdama pašas pirktu saldējumu. Smaidīju, skatīdamās pretimnākošajiem tautiešiem acīs un izbaudīju viņu mulsumu, kā arī savu lielisko brīvību.