Kurvjzieža kontemplācijas

Es nevaru būt īstena latviete, nevienā galā nevaru būt - man nekrofīlijas nepietiek, man riebjas kapiņi, un visas tās ņemšanās ar grābeklīšiem. Varbūt tāpēc, ka man vispār nepatīk zeme - tādā nozīmē kā augsne, es nejūtu nekādu dārzkopja prieku, pat ne istabaugu lielākā puķpodā pārstādīdama. Varbūt bērnības trauma, jo mani vecāmamma mani allažiņ ņēma līdzi uz kapiņiem, kas mani dikti garlaikoja - vienīgais labais tur bija iespēja iet ar burciņām uz pumpi pēc ūdens, par spīti tam, ka bija jābūt prātīgai un nedrīkstēja nolieties, nedz arī apmaldīties. Tagad kapiņi man galvenokārt saistās ar vainas apziņu, jo es tos pārāk reti apmeklēju, un man ir tāds kā kauns savu mirušo tuvinieku priekšā. Tomēr ir ieaudzināts, ka pienākums pret dzimtu vai draudzību prasītu vairākas reizes gadā aiziet un ar grābeklīti paskrāpēt smilšu kopiņu, nu, un tur puķītes burciņā ielikt un domīgi pablenzt. Pēdējā fāze ir tā visgrūtākā un rada manī vislielāko neērtības sajūtu, jo, pie tās smilšu dobītes stāvēdama, es nekad, goda vārds, nekad neesmu jutusi kādu sentimentālu atmiņu uzviļņojumu, kas, iespējams, visu kapiņu mīļotāju acīs mani padara par nejūtīgu, bezsirdīgu radījumu, un es varu tikai taisnoties un stāstīt, ka citos apstākļos, ārpus tiem priežu puduriem, prom no grābekļiem un pumpjiem, es gana bieži atceros visus, ko esmu mīlējusi, un savu reizi pasēroju un atmiņās pagremdējos, un tā... Nu, un viss šis monologs ir izlauzies vienādiņ tāpēc, ka biju iegājusi kioskā un no plaukta man blenza pretim kapiņžurnāls, pilnīgi vai pēc trūdiem un nenogrābstītām priežu skujām smirdēdams, un kā es sapratu, tas taisās tagad iznākt regulāri, jo mēs visi, īstenie latvieši, esam viena neganta kapiņmīļotāju tautiņa. Un es no tā atkal dikti sašļuku un sajutos tāda neriktīga. Un tad man atmiņā atausa anekdote, ko reiz biju dzirdējusi, bet kuras baisais patiesums vēl toreiz nebija mani traumējis - ziniet, vīrietim Latvijā esot jāprecas trīsreiz mūžā: jaunībā ar krievieti, lai kārtīgi pamīlētos, brieduma gados - ar ebrejieti, lai bizness plauktu un zeltu, bet pensijā aizgājušam - ar latvieti, lai ir kas kapiņu smuki sakopj. Tā ka ņemiet nu vērā, mīļie, bet ar mani, lūdzu, nerēķinieties!

Bet par labo - Dieviņš deva vasariņu, esmu atkopusies no klepošanas un pie viena sadziedējusi saites pie ceļgalu locītavām, un atkal varu skriet. Vienīgi piecelšanās ar saullēktu joprojām prasa šausminošu pašdisciplīnu. Bet kad izdodas saņemties (un izdodas aizvien biežāk), tad liepām un jasmīniem pilnais Ziedoņdārzs un Grīziņkalns agrajās rīta stundās padara skrējienu vienlaikus arī par aromaterapiju. Dzīve ir skaista arī Latvijā, vismaz dažas nedēļas gadā, patiesi, patiesi.

Vispār līdz nonākšanai pie saviem iecerētajiem 53-54 kg es varētu apgleznot virtuvi lozungiem "No kamenes par lapseni!" un "Grabēt ir labāk nekā ļumēt!"